Dzeltenās mapes noslēpums

Vairākus gadus pēc kārtas uz pāvesta darbgalda atradās dzeltena mape. Brīvajos brīžos Jānis Pāvils II tajā ieskatījās, kaut ko laboja, atzīmēja un lasīja. Tā pamazām tapa viņa jaunākā grāmata „Atmiņas un identitāte. Sarunas uz tūkstošgades sliekšņa”. Šodien to lasa itālieši, bet drīzumā tā nonāks arī citu valstu grāmatu veikalos.

Dzeltenajā mapē atradās 1993. gadā Kastelgandolfo Jāņa Pāvila II sarunas ar profesoru Jāzepu Tišneru un profesoru Kžistofu Mihalski teksti. Svētais tēvs pats izvēlējās tekstu fragmentus, bet parējo veica izdevniecības redaktori.

Kastelgandolfo dārzā zem palmas pie maza galdiņa sēdēja pāvests un divi viņa sarunu biedri. Profesors Mihalskis atceras, ka pāvests runāja brīvi, brīžiem novirzoties no temata, kāds bija iepriekš paredzēts.

Saruna beidzās ar pusdienām, kurās piedalījās arī arhibīskaps Staņislavs Dzivišs. Viņi runāja par 1981. gada 13. maiju un Ali Agču. Tāds ir arī grāmatas „Atmiņas un idenditāte” epilogs. Pāvests pastāstīja, ko redzēja, dzirdēja un domāja brīdī pirms samaņas zaudēšanas. Personīgais sekretārs un draugs atceras, ko pārdzīvoja, kad pārliecās par smagi ievainoto pāvestu.

„Atceros ceļu uz Džemelli slimnīcu. Kādu brīdi biju pie samaņas. Mani pārņēma sajūta, ka izdzīvošu” – teica pāvests. „Ļoti cietu, bija iemesls bailēm – taču man bija dīvaina paļāvība. Teicu priesterim Staņislavam, ka piedodu slepkavam. To, kas notika slimnīcā, vairs neatceros” – atzinās Svētais tēvs.

„Situācija bija ļoti nopietna. Svētais tēvs bija zaudējis daudz asiņu. Asinspiediens dramatiski kritās, sirds darbība bija ļoti vāja. Ārsti man ieteica dot pāvestam Slimnieku svaidīšanas sakramentu. Tā arī izdarīju” – teica arhibīskaps Staņislavs Dzivišs. „Biju gandrīz jau tajā pusē” – piebilda pāvests.

sk