Pāvests Molfettā: Bez Euharistijas mūsu darbi ir neauglīgi

Piektdien, 20. aprīlī pāvests Francisks veica vienas dienas vizīti Apūlijas apgabalā. Molfettas ostas laukumā viņš vadīja dievkalpojumu. Svētais tēvs norādīja uz diviem kristīgās dzīves elementiem: maizi un vārdu. Maize cilvēkam ir nepieciešama, lai dzīvotu, un Jēzus mums dāvā sevi kā Dzīvības maizi, sakot, ka bez Viņa mēs neko nespējam. Jēzus lieto spēcīgus vārdus: “Ēdiet manu miesu un dzeriet manas asinis” Ko tas nozīmē? jautāja Francisks. Tas nozīmē, ka esam aicināti stiprināt savas attiecības ar Kungu. Miesa un asinis. Euharistija nav tikai skaista darbība, bet ir dziļa un konkrēta komūnija. Kristīgā dzīve savu ritmu turpina vienmēr no šī galda, pie kura Dievs mūs baro ar savu mīlestību. Bez Viņa, bez Dzīvības maizes, ikviens darbs Baznīcā ir neauglīgs. Bīskaps Tonino Bello bieži atkārtoja, ka nepietiek ar žēlsirdības darbiem, ja tajos pietrūkst mīlestības.

Kas ēd manu miesu, tas dzīvos mūžīgi, saka Jēzus. Tāds cilvēks kļūst līdzīgs Viņam, pieņem Viņa domāšanas veidu. Jēzus ir maize, kas tika lauzta priekš mums, un tas, kurš to saņem, pats kļūst par maizi, kas tiek lauzta priekš citiem, skaidroja Francisks. Šīs maizes ieraugs nav lepnība, bet gan sevis dāvāšana. Cilvēks vairs nedzīvo tikai sev, cenšoties iegūt kaut ko vai kļūt par kaut ko, bet dzīvo Jēzum un dzīvo kā Jēzus, proti, savu dzīvi velta citiem.

“Jūsu vidū bija bīskaps-kalps, tautas gans, kas tabernakula priekšā mācījās ziedot sevi citu labā. Viņš sapņoja par Baznīcu, kas ir izslāpusi pēc Jēzus, kas nepieņem pasaulīgo garu. Sapņoja par tādu Baznīcu, kas spēj atklāt un godināt Jēzus miesu neērtajos nabadzības, ciešanu un vientulības tabernakulos”, teica pāvests.

Svētais tēvs citēja Tonino Bello teiktos vārdus par to, ka “Euharistija necieš sēdēšanu”, jo, nepieceļoties no galda, tā “paliek par nepiepildītu sakramentu.” Pāvests, kā ierasti, aicināja ticīgos uzdot sev jautājumus: Vai manī īstenojas šis sakraments? Vai man vairāk patīk, kad Kungs mani apkalpo, vai arī celties un kalpot kopā ar Viņu? Vienotībā ar Baznīcu varam jautāt: vai pēc tik daudz reižu pieņemtajām Komūnijām esam kļuvuši par komūnijas cilvēkiem?

Dzīvības maize, lauztā maize un miera maize. Bīskaps Bello uzsvēra, ka mieru nevar panākt, ja viens paņem maizi un iet projām to ēdot. Miers ir kaut kas vairāk, kaut kas lielāks. Tas nozīmē “ēst maizi kopā ar citiem, apsēsties pie galda kopā ar citiem cilvēkiem, tos nešķirojot”, skaidroja Francisks. Mēs, kuri dalāmies šajā vienotības un miera maizē, esam aicināti mīlēt un cienīt cilvēku, cenšoties katrā laikā un katrā vietā nest mieru.

Uzrunas gaitā pāvests pievērsās vēl vienam kristīgās dzīves aspektam – Dieva vārdam. Evaņģēlijā lasām par asajām diskusijām, kādas radās pēc Jēzus teiktajiem vārdiem par savas miesas dāvāšanu. Arī mēs bieži uzdodam jautājumu, kā Evaņģēlijs var atrisināt visas pasaules problēmas? Kāda nozīme ir darīt labu milzīga ļaunuma priekšā? Vai mēs nepieļaujam tādu pašu kļūdu, kādu pieļāva ļaudis, kuri diskutēja par Jēzus vārdiem, jo nebija gatavi Viņa aicinājumam mainīt dzīvi. Viņi nesaprata, ka Jēzus aicina iet uz priekšu, nevis sēdēt un mierīgi spriest kas ir labi un kas nav labi.

Skaidrojot Svēto Rakstu lasījumus, pāvests uzsvēra, ka mēs esam aicināti celties, iet un nebaidīties. Pēc satikšanās ar augšāmcelušos Kristu mēs neko vairs nevaram atlikt uz vēlāku laiku. Mums ir jāiet uz priekšu, neskatoties uz grūtībām un šaubām. Esam aicināti kļūt par Lieldienu cerības nesējiem tajā vidē, kurā dzīvojam, un tajā situācijā, kurā šobrīd atrodamies. Esam aicināti būt par “prieka kirēniešiem”, un kā teica bīskaps Bello, būt par kalpiem un cerības vēstnešiem šodienas pasaulē.

Pēc dievkalpojuma un Molfetas diecēzes bīskapa Domeniko Kornakija uzrunas, pāvests, sasveicinājies ar dažiem ticīgajiem, devās uz laukumu, kur atradās helikopters. Plkst. 12.00 Svētais tēvs uzsāka ceļu uz Romu. 

S. Krivteža / VR