Lai lūgšana būtu efektīva, mums jābūt drosmīgiem un pacietīgiem

Drosme un pacietība ir divas lietas, kas mums ir vajadzīgas, lūdzoties. Ceturtdienas, 15. marta, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās lūgšanas spēkam. Viņš norādīja, ka mūsu lūgšanai ir brīvi jāpaceļas pie Dieva. Mums jālūdzas kā bērniem.

Šodienas pirmajā lasījumā (sal. Izc 32, 7-14) dzirdam, ka Mozus cenšas kliedēt Dieva dusmas pret tautu, kura novirzījās no baušļu ceļa un sāka pielūgt zelta teļu. Mozus drosmīgi iesaistās dialogā ar Kungu un argumentēti iestājas tautas labā. Viņš atgādina Dievam, cik daudz laba Viņš ir darījis savai tautai, kā Viņš to ir izvedis no Ēģiptes verdzības, un atsaucas uz Ābrahama un Izāka uzticību. Sarunā “aci pret aci” ar Dievu parādās pravieša mīlestība pret tautu. Mozus nebaidās teikt patiesību. Viņš nemēģina spēlēt un locīties, un tas Dievam patīk. Dievs ir aizkustināts, redzot, ka cilvēks neatlaidīgi mēģina kaut ko no Viņa izlūgt – uzsvēra Svētais tēvs.

Nekādas locīšanās. Es esmu ar tautu. Es esmu ar Tevi. Tas ir aizlūgums. Šī lūgšana ir argumentēta. Tā lūdzās Mozus. Viņam pietika drosmes teikt Kungam visu atklāti. Kungs ir pacietīgs. Šai sakarā pāvests norādīja, ka aizlūdzot par kādu, ir vajadzīga pacietība. “Mēs nevaram kādam apsolīt, ka aizlūgsim par viņu, bet beigās noskaitīt tikai “Tēvs mūsu” un “Esi sveicināta”. Nē! Ja tu apsoli kādam, ka palūgsies par viņu, tad tev ir jāiet šo ceļu. Un te ir vajadzīga pacietība”.

Turpinājumā Francisks atzina, ka dzīvē, diemžēl, netrūkst uzņēmēju, kuri ir gatavi upurēt savu uzņēmumu ar visiem tā strādniekiem, lai tikai panāktu savas intereses un iegūtu sev peļņu. Tā ir noziedzīga loģika, un Mozus tai nepadodas. Viņš paliek tautas pusē un cīnās tās labā. Svētie Raksti daudzviet runā par neatlaidīgiem un pacietīgiem lūdzējiem. Tāda bija, piemēram, kanaāniešu sieviete un tāds bija Jērikas aklais. Viņi neatlaidīgi lūdza un panāca to, ko lūdza. Pāvests uzsvēra, ka lūgšanā ir vajadzīga drosme un pacietība. Ja es gribu kaut ko no Kunga izlūgt, man ir jāiet un jāiet un jāiet pie Viņa. Man ir jāklauvē pie Dieva sirds durvīm un man pašam ir pilnīgi “jāiesaistās” lietā, ko gribu izlūgt, tas ir, man jālūdz no visas sirds. Ja es to nedaru no visas sirds un ja man patiesi nerūp otra cilvēka, par kuru lūdzos, vajadzība, tad man nepietiks ne drosmes, ne pacietības.

Tātad, ja lūdzamies kādā vajadzībā vai aizlūdzam par otru cilvēku, mums to ir jādara no visas sirds, jādeg un jācīnās, neatlaidīgi jāiet uz priekšu un arī jāgavē. Francisks vēlēja, lai Kungs mums dod šo žēlastību. Lai Kungs mums dod žēlastību, ka mēs lūgtos ar gara brīvību, kā Dieva bērni; lai mēs lūgtos neatlaidīgi un lai būtu pacietīgi. Taču pāri visam, ir svarīgi apzināties, ka, lūdzoties, es sarunājos ar savu Tēvu un Tēvs mani klausās.

J. Evertovskis - Vatikāns