Īsts kristietis nebaidās riskēt

Pirmdienas, 12. marta, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests aicināja kristiešus uzdrošināties riskēt, neapstāties pie pirmās saņemtās žēlastības, bet iet uz priekšu un tiekties pēc aizvien jauniem ideāliem. Kā ir ar manām vēlmēm? – viņš mudināja ticīgos uzdot sev dažus jautājumus. Vai es meklēju Kungu? Vai es nedzīvoju bailēs un neesmu sastindzis? Vai neesmu remdens? Kungs vēlas, lai mēs būtu patiesi priecīgi – uzsvēra Francisks. Prieks rodas no būšanas kopā ar Kungu. Evaņģēlijā Jēzus aizrāda cilvēkiem, sakot: “Ja jūs neredzat zīmes un brīnumus, jūs neticat” (sal. Jņ 4, 43-54). Ļaudis zināja, ka Jēzus ir veicis daudzus brīnumus. Šķita, ka vienīgā viņiem svarīgā lieta bija brīnumi. Līdz ar to, Jēzus zināmā mērā pat zaudē pacietību.

Kur ir jūsu ticība? – šai sakarā jautāja Svētais tēvs. Redzēt brīnumu un atzīt, ka Jēzus ir varens, ka Viņš ir Dievs, ir ticības akts, bet tas ir mazs ticības akts, jo ir acīmredzami, ka šim cilvēkam piemīt liels spēks. Tur parādās ticība, bet tai ir jātiek tālāk. Kur ir tavas ilgas pēc Dieva? Ticēt nozīmē ilgoties pēc Dieva, gribēt Viņu satikt, vēlēties būt kopā ar Viņu un būt laimīgam ar Viņu.

Kāds ir tas lielākais Kunga paveiktais brīnums? Šodienas pirmajā lasījumā lasām: “Redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un agrākais vairs netiks pieminēts un neienāks vairs prātā. Bet viņi priecāsies un līksmosies uz mūžiem par to, ko es veidoju, jo, lūk, Jeruzalemi es pārveidoju par līksmību un viņas tautu – par prieku” (Is 65, 17-21). Pāvests norādīja, ka Kungs iededz mūsos ilgas pēc Viņa un vēlas, lai mēs priecājamies par to, ka varam būt ar Viņu vienoti. Kad Kungs ienāk mūsu dzīvē un izdara mūsos kādu brīnumu, tad ar to vēl nekas nebeidzas. Mēs zinām, ko Kungs mūsu dzīvē ir izdarījis, un esam aicināti iet uz priekšu, “meklēt Dieva vaigu” un tiekties pēc prieka, ko sniedz Kunga klātbūtne.

Turpinot homīliju, Francisks atgādināja, ka piedzīvotais brīnums jeb saņemtā žēlastība ir tikai sākums. Pie tās nedrīkstam apstāties. Ja mēs apstājamies jau pie pirmās žēlastības, tad esam līdzīgi restorāna apmeklētājam, kurš apēdis uzkodas, dodas mājās un tādējādi palaiž garām to labāko – otro ēdienu un desertu, ko bija paredzēts pasniegt pēc tam.

“Daudzi kristieši stāv uz vietas. Viņi ir iestiguši savās ikdienas lietās. Viņi ir labi kristieši”, atzina pāvests, “bet viņi neaug, viņi paliek mazi. Tie ir ‘noparkojušies’ kristieši. Viņi sēž būrī. Viņi neprot lidot un nesapņo par tām skaistajām lietām, uz kurām Kungs viņus aicina”. Šajā sakarā Francisks aicināja uzdot sev jautājumu, vai es apmierinos ar parastām uzkodām, vai vēlos baudīt īstus banketa ēdienus? Svarīgi būt nomodā pār savām vēlmēm, nemēģināt ērti iekārtoties savā krēslā, riskēt un iet uz priekšu.

J. Evertovskis - Vatikāns