Būt pazemīgam nozīmē nevis sevi mazvērtēt, bet būt patiesam

Piektdienas, 9. marta, rītā pāvests un Romas kūrijas darbinieki noklausījās kapucīnu tēva Ranjero Kantalamessas sagatavotās trešās Lielā gavēņa laika pārdomas. Šoreiz sprediķotājs pievērsās kristīgās pazemības nozīmei. Pazemība cilvēkam un Baznīcai kā kopienai ir tas pats, kas izolācija elektrības vadiem – viņš sacīja. Pirms to paskaidrot tuvāk, pr. Kantalamessa klāstīja trīs punktus: 1) pazemība kā pieticība; 2) kas tev ir tāds, ko tu nebūtu saņēmis?; 3) pazemība un pazemojumi. Pazemības pretstats ir augstprātība, ko viņš nosauca par “briesmīgu vīrusu”, jo, atšķirībā no visiem citiem netikumiem, auglīgā augsne, kas kalpo augstprātības attīstībai, ir ne tikai ļaunums, bet arī labums. Tāpēc neļausimies ilūzijai un apzināsimies, ka cīņa par pazemību ilgst visu cilvēka dzīvi un aptver visus viņa dzīves aspektus. Izolācijai ir ļoti svarīga nozīme – sacīja kapucīnu tēvs. Jo lielāks ir spriegums, jo labākai ir jābūt vadu izolācijai, lai nenotiktu strāvas noplūde un īssavienojumi. Pazemība garīgajā dzīvē ir kā izolācija, pateicoties kurai Dieva žēlastības strāva var plūst caur cilvēku, aizturot noplūdi vai, kas būtu vēl ļaunāk, nepieļaujot augstprātības un ķildu dzirksteļu šķilšanos. Pr. Kantalamessa uzsvēra, ka dzīvot pazemīgi nozīmē dzīvot patiesībā un mīlēt tā, kā mīl Kristus. Pazemībai nav nekā kopīga ar mazvērtību vai sevis nicināšanu. Tieši pretēji, kārdinājums sevi "pazemot" var izrādīties nekas cits kā tieši augstprātības kārdinājums. Taču sava trausluma pieredze, slimības, dažādi ikdienas dzīves pārbaudījumi un pazemojošās situācijas nereti ir laba pazemības skola, kas atver mums acis un palīdz atgriezties realitātē. Pazemības īstā mēraukla ir nevis spēja "sist sev krūtīs" un atzīt savus trūkumus un kļūdas, bet spēja pieņemt citu izteikto patiesību, aizrādījumus, kritikas vai pat izrādītos pazemojumus. 

J. Evertovskis - Vatikāns