Svētās Mises centrālā daļa – Euharistiskā lūgšana

Trešdienas vispārējās audiences laikā pāvests mūs aicināja vienmēr pateikties Dievam par Viņa dāvanām un censties, lai mūsu dzīve kļūst par mīlestības dāvanu citiem. Ja vēl pirms nedēļas temperatūras stabiņš Romā noslīdēja zem nulles un uzsniga sniegs, tad šodien romiešu un tūristu acis vietām jau priecē ziedoši augļu koki. Tā kā meteorologi šorīt solīja lietu, tad tomēr no dažādām pasaules valstīm ieradušos svētceļnieku tikšanās ar Svēto tēvu notika Pāvila VI zālē, Vatikānā, un Svētā Pētera bazilikā.

Turpinot katehēžu ciklu par Svēto Misi, 7. martā Francisks pievērsās tās centrālajai daļai – Euharistiskajai lūgšanai. Viņš skaidroja šīs lūgšanas nozīmi, norādīja, kāpēc Baznīca nolēma, lai Mises tiktu celebrētas ļaudīm saprotamā valodā, un atgādināja, ka pestīšanu saņemam par brīvu. “Ja tu gribi dod ziedojumu, tu to vari darīt, bet par Misi nav jāmaksā”, uzsvēra Francisks. “Mise ir Kristus upuris, un tas ir par brīvu. Mēs tiekam atpestīti par velti”, viņš sacīja. Tādā veidā Svētais tēvs palīdzēja kliedēt to šaubas, kuri, varbūt, nezina un domā, ka katoļu Baznīcā ir noteikti konkrēti tarifi, un, līdz ar to, neuzdrošinās griezties pie priestera ar lūgumu nocelebrēt Svēto Misi par sevi vai saviem dzīvajiem vai nomirušajiem tuviniekiem. Piebildīsim, ka Baznīca par to nepieprasa konkrētu samaksu, bet katrs var ziedot atbilstoši savām iespējām, lai tādējādi atbalstītu Baznīcu un tās kalpus, kā to nosaka viens no pieciem Baznīcas baušļiem.

Pēc maizes un vīna upurēšanas rita, kura nozīmi Francisks skaidroja pagājušās nedēļas katehēzes mācībā, seko prefācija jeb pateicības dziesma. Tās laikā mēs vienojamies pateicībā un pievienojamies paša Jēzus pestīšanas upurim. Mēs pateicamies Dievam par Viņa dāvanām un, īpaši par to, ka Viņš sūtīja mums savu Dēlu kā Pestītāju. Tāpēc ir svarīgi, lai priesteris skaitītu šo lūgšanu tautai saprotamā valodā – teica pāvests. Lai tauta varētu pievienoties šim pateicības un slavas upurim, tai ir jāsaprot, par ko minētajā lūgšanā ir runa.

Svētais tēvs atgādināja, ka Kristus upuris un Euharistijas upuris ir viens vienīgs upuris. Pēc prefācijas seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris lūdz, lai Svētais Gars ar savu dvesmu dara svētas uz altāra saliktās upurdāvanas un pārvērš maizi un vīnu par Kristus Miesu un Asinīm. Priestera izrunāto Kristus vārdu spēkā maize un vīns pārvēršas par īstu Kunga Jēzus Kristus Miesu un par īstām Viņa asinīm. Katrā Svētajā Misē atkārtojas Kristus krusta upuris. Francisks piebilda, ka te nav vajadzīgi kaut kādi dīvaini prātojumi par to, kā tas var būt iespējams, bet ir vajadzīga ticība. Ne velti, turpinājumā priesteris saka, ka tas ir ticības noslēpums, un mēs atbildam: “Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai”. Ko Baznīca ar to grib panākt?

Turpinājumā pāvests skaidroja: “Svinot Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņu un gaidot Viņa godpilno atnākšanu, Baznīca pasniedz Tēvam upuri, kas samierina debesis un zemi; tā upurē Kristus Lieldienu upuri, kopā ar Viņu upurējot sevi un lūdzot, lai Svētā Gara spēkā kļūtu Kristū par vienu miesu un vienu garu. Tātad, Baznīca grib mūs savienot ar Kristu un kļūt viena miesa un viens gars ar Kungu. Un tā ir sakramentālās Komūnijas žēlastība un auglis. Mēs pārtiekam no Kristus Miesas, lai, to ēdot, kļūtu par Viņa dzīvo Miesu mūsdienu pasaulē”.

Francisks atgādināja, ka Baznīca pievienojas Kristus upurim un Viņa lūgšanai. Ne velti, katakombās tā tiek attēlota kā ar atplestām rokām lūgšanā ieslīgusi sieviete. Svētais tēvs atzina, ka tas ir kaut kas skaists. Mēs ejam uz Misi, lai lūgtos. Tai brīdī mēs esam Baznīca, kas lūdzas. Euharistiskās liturģijas laikā, vienotībā ar pāvestu un bīskapu, mēs lūdzamies, lai Dievs sapulcina visus savus bērnus pilnīgā mīlestības vienībā.

Francisks uzsvēra, ka Euharistiskajā lūgšanā tiek ietverti visi – gan dzīvie, gan mirušie. Neviens netiek aizmirsts. Piedaloties Misē, mēs varam pieminēt un savā sirdī aizlūgt par katru, kam tas būtu vajadzīgs – vai tie būtu ģimenes locekļi, radinieki vai draugi, vai dzīvie vai nomirušie. Mēs varam arī lūgt priesterim, lai par to vai citu mums zināmu cilvēku tiktu nocelebrēta Svētā Mise un tās laikā tiktu pieminēts šī cilvēka vārds.

Katehēzes noslēgumā pāvests atzina, ka minētās lūgšanas formula var mums likties mazliet sveša un vecmodīga, bet, ja labi izpratīsim tās nozīmi, tad mūsu līdzdalība dievkalpojumā noteikti būs auglīgāka. Šī lūgšana ir sava veida pamudinājums izkopt trīskāršu attieksmi: pirmkārt, iemācīties vienmēr un visur pateikties – ne vien tad, kad mums iet labi, bet vienmēr un visur; otrkārt, censties, lai mūsu dzīve kļūst par nesavtīgu mīlestības dāvanu citiem; treškārt, veidot ar visiem cilvēkiem konkrētas vienotības saites. Tātad, šai Euharistijas lūgšanai ir pedagoģiska nozīme. Pateicoties tai, mēs maz pamazām iemācāmies pārvēst visu savu dzīvi par “euharistiju”, tas ir, par pateicību.

J. Evertovskis - Vatikāns