Svētais Krēsls cer nodibināt pastāvīgas attiecības ar SOK

Pēc 17 instensīvu sacensību dienām, ir noslēgušās Ziemas Olimpiskās spēles Pjončanā. Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Tomass Bahs tās ir nosaucis par “jaunajiem apvāršņiem”. Pirmoreiz zem vienota karoga šeit uzstājās Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas sporta komandas. Pirmoreiz Ziemas Olimpiādē kā novērotāja klāt bija arī Svētā Krēsla delegācija. Tiesa, Pontifikālās Kultūras padomes sporta nodaļas vadītājs, priesteris Sančess De Toka jau 2016. gadā privātā kārtā ir piedalījies Olimpisko spēļu Riodežanero atklāšanas ceremonijā.

Attiecības starp Pontifikālo Kultūras padomi un Starptautisko Olimpisko komiteju aizsākās 2014. gadā, kad šīs komitejas prezidents Tomass Bahs Romā tikās ar minētā Vatikāna dikastērija prezidentu, kardinālu Džanfranko Ravazi.  2016. gada oktobrī Starptautiskās Olimpiskās komitejas pārstāvji piedalījās Vatikānā sarīkotajā konferencē “Sport at the Service of Humanity” (“Sporta kalpojums cilvēcei”). Savukārt, uz Pjončanu Pontifikālās Kultūras padomes pārstāvis, priesteris Sančess De Toka devās vairs ne privātā kārtā, bet kopā ar Svētā Krēsla delegāciju pēc oficiāla uzaicinājuma piedalīties spēļu atklāšanas ceremonijā, kā arī Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesijā.

Priesteris De Toka intervijā aģentūrai SIR skaidro, ka viņa vadītās delegācijas klātbūtne Dienvidkorejā stiprina jau uzsākto savstarpējo sadarbību un ir uzņēmusi stabilu attiecību virzienu. Tas nozīmē, ka nākotnē var tikt parakstīta pastāvīga vienošanās par sadarbību starp Svēto Krēslu un Starptautisko Olimpisko komiteju. Lai arī tas nav starpvaldību organisms, tomēr tam kā augstākajai autoritātei sporta jomā pieder neapstrīdama loma pasaulē.

Kā Svētā Krēsla delegācija tika uzņemta Olimpiskās komitejas sesijā? “Sākumā priestera klātbūtne sesijas darbā valstu delegātos izraisīja zināmu pārsteigumu, bet vēlāk, uzzinot, ka runa ir par Vatikāna delegāciju, pārsteigums pārtapa simpātijā un lielā sirsnībā,” stāsta priesteris De Toka.

Kādi ir galvenie temati, kas tika aplūkoti divas dienas ilgajā Olimpiskajā sesijā? Galvenokārt, tika runāts par sankcijām, kas pielietotas pret Krievijas sportistiem sakarā ar sistemātisku manipulāciju antidopinga kontrolēs iepriekšējās Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos un tai pašā laikā par no dopinga brīvo sportistu dalību Olimpiādē bez nacionālās atšķirības zīmēm. Bez tam, sesijas dalībnieki lēma par to, kā nākamās, 2022. gada Ziemas Olimpiskās spēles, kas notiks Pekinā, padarīt tuvākas vietējiem iedzīvotājiem, uzticot tiem dažādus ar spēlēm saistītus pienākumus, kā arī par struktūru izmantošanu pēc spēlēm. Vēl tika lemts par sieviešu un vīriešu sastāva līdzsvarotību gan sporta sacensībās, gan arī spēļu organizēšanā. Sesijas dalībnieki apsprieda arī ar Jaunatnes Olimpisko spēļu rīkošanu saistītus jautājumus. Tās notiks 2022. gadā Āfrikas kontinentā, vietā, kura pagaidām vēl nav izvēlēta.

Svētā Krēsla delegācija ir bijusi lieciniece Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijai, kas ieies vēsturē ar to, ka Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas sportisti iesoļoja arēnā zem vienotas Korejas karoga. Zilā krāsā uz balta fona tajā iezīmējās visas Korejas karte. Priesteris De Toka atceras, ka tas bija emocionāls brīdis visiem, jo īpaši korejiešiem, kas dzīvo šķirti jau vairāk nekā 60 gadus. Dienvidkorejas prezidents Muns Džēins pastāstīja, ka arī viņš ir piedzimis ģimenē, kuras locekļi palikuši dažādās robežas pusēs. Arī daudzām citām Dienvidkorejas ģimenēm tuvinieki dzīvo Korejas ziemeļu daļā.

 Pjončanā ir pierādījies, ka sporta diplomātija guvusi nu jau kartējos panākumus tur, kur ir izgāzusies cita veida diplomātija. Pie tam, šoreiz tas ir noticis vairākkārtēju kara deklarāciju apstākļos. Tāpēc tiek apgalvots, ka sports nevar radīt mieru, bet nelieli simboli, tādi, kā šis, var sagatavot mieram ceļu. Arī noslēguma ceremonijā Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Tomass Bahs apgalvoja, ka olimpiskais dialogs turpināsies un piemetināja, ka sports vieno. Tas veido tiltus un atklāj jaunus apvāršņus. Savukārt, prezidents Muns Džēins ir pieņēmis uzaicinājumu noslēdzoties Olimpiskajām spēlēm, apmeklēt Phenjanu. Priesteris De Toka atzīmē, ka sporta pasaule ir devusi savu artavu, bet tagad šī atvērtība būtu jāizmanto politiķiem.

Vatikāna pārstāvji ir ievērojuši, ka Pjončanas Olimpiskajā ciematā nav trūcis arī dažādu reliģiju lūgšanu un meditāciju telpu, tai skaitā arī vietas, kur celebrēt Svēto Misi. Kā olimpiskais kapelāns šeit darbojās Korejas komandas kapelāns. No 100 korejiešu sportistiem, spēlēs piedalījās 15 katoļi. Vairāku valstu komandām līdzi bija arī savi kapelāni.

Vai Olimpiādē var satikt Dievu? Svētā Krēsla delegācijas vadītājs apgalvo, ka Dievu var satikt visur, jo Viņš nekad nav tālu no tā cilvēka sirds, kurš Viņu meklē. Olimpiāde Dieva satikšanai ir izdevīgs brīdis. Ja no vienas puses, tajā tiek īpaši izcelts ķermenis, fiziskās spējas, tiek patērēta liela adrenalīna deva, no otras puses nav izslēgta vientulība, ko sportisti izbauda pirms sacensībām. Savukārt, zaudējuma gadījumā, daudzus pārņem pazemojuma un izgāšanās sajūta. Tie, gluži tāpat kā uzvara un triumfs ir izdevīgi brīži, lai satiktu Dievu.

I. Šteinerte/Vatikāns