2018-03-02 18:20:00

Būt liekulīgam mīlestībā nozīmē darīt labu bez mīlestības


Piektdienas, 2. marta, rītā pāvests un Romas kūrijas darbinieki noklausījās pr. Ranjero Kantalamessas sagatavotās otrās Lielā gavēņa laika pārdomas, kas bija veltītas kristīgajiem tikumiem. Īpašu uzmanību kapucīnu tēvs pievērsa mīlestībai. Kā jau teicām iepriekšējā reizē, šī gada meditāciju vispārējais temats ir šāds: “‘Ietērpieties Kungā Jēzū Kristū’ (Rom 13, 14). Kristīgais svētums Pāvila pamudinājumos”.

Pāvesta nama sprediķotājs norādīja, ka būt svētam nozīmē “sekot” Kristum un dzīvot ar Viņu “pilnīgā vienotībā”, un atgādināja, ko par svētumu raksta apustulis Pāvils. Vēstulē Romiešiem lasām: “Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums! Un nepiemērojieties šai pasaulei, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai jūs saprastu, kāds ir Dieva prāts, kas labs un patīkams, un pilnīgs!” (Rom 12, 1-2). Pr. Kantalamessa paskaidroja, ka šajā fragmentā ir ietverti visi galvenie kristīgie tikumi – kalpošana, tuvākmīlestība, pazemība, paklausība un šķīstība –, un šoreiz viņš savā uzrunā koncentrējās uz mīlestību.

Mīlestība ir visu tikumu forma – atgādināja kapucīnu tēvs. Mīlestība ienes cilvēkā mieru un prieku. Sv. Pāvils mudina, lai mūsu mīlestība būtu neviltota (sal. Rom 12, 9), tas ir, lai tajā nebūtu divkosības, lai tā būtu īsta un patiesa, lai mēs neizliktos, ka mīlam. Šī doma ir ļoti būtiska, jo tā atklāj patiesas mīlestības pašu sakni. “Vieta”, kur notiek visu lēmumu pieņemšana, ir cilvēka sirds. Apustulis grib parādīt, ka aiz redzamās un ārējās “pasaules”, kas sastāv no vārdiem un darbiem, pastāv arī iekšējā pasaule. Tāpēc viņš atgādina, ka pat viscēlākajiem ārējās mīlestības žestiem nebūtu jēgas, ja mūsu sirdī nebūtu mīlestības. Pat ja cilvēks izdalītu nabagiem visu savu mantu, bet viņa sirdī nebūtu mīlestības, tam nebūtu nekādas nozīmes.

Būt liekulīgam mīlestībā nozīmē darīt labu bez mīlestības, parādīt kaut ko uz āru, kas neatbilst tam, kas ir sirdī – skaidroja pr. Kantalamessa. Šī lieta izskatās pēc labdarības, aiz kuras var slēpties egoisms, sevis meklēšana, citu instrumentalizācija vai vienkārši sirdsapziņas pārmetumi. Tātad, runa ir, protams, nevis par to, lai tiktu mazināta žēlsirdības darbu nozīme, bet par to, lai piešķirtu tiem stingru pamatu jeb nodrošinātos pret egoismu un dažnedažādām viltībām. Sv. Pāvils vēlas, lai kristieši “būtu iesakņojušies mīlestībā”, tas ir, lai mīlestība būtu visa pamats un sakne. Ja mēs mīlam “no visas sirds”, tad varam runāt par šo mīlestību kā paša Dieva mīlestību, ko “Svētais Gars ir ielējis mūsu sirdī”. Kļūt par “dievišķās dabas līdzdalībniekiem” nozīmē kļūt par dievišķās darbības, kas ir mīlestības darbība, līdzdalībniekiem, jo Dievs ir mīlestība. Šādā gadījumā runa ir par Dieva mīlestību, kas “iet” caur mums.

Apustulis Pāvils parāda, kā “patiesajai mīlestībai” būtu jāizpaužas darbos dažādās kopienas dzīves situācijās. Romas kristiešu kopiena bija maza kopiena, kas dzīvoja pagāniskas un naidīgi noskaņotas sabiedrības vidū. Mūsdienu ticīgie atrodas līdzīgā situācijā. Ticīgie piedzīvo naidu un nievāšanas sekularizētajā Rietumu sabiedrībā, nemaz nerunājot par zemēm, kur notiek atklātas kristiešu vajāšanas un viņi tiek nogalināti. Dzīvojot vidē, kur uz ticīgajiem skatās kā svešķermeņiem, viņos var rasties kārdinājums noslēgties sevī un uzskatīt sevi par atpestīto eliti. Tāpēc vajadzētu saprast, kāda būtu pareizā nostāja? Kādai būtu jābūt mūsu iekšējai attieksmei pret sabiedrību, kas noraida Kristu?

Mums, ticīgajiem, vajadzētu izturēties pret tiem, kas mūs ienīst, ar lielu līdzjūtību, žēlsirdību un mīlestību, kā pret saviem vajātājiem izturējās pats Jēzus, kurš pieņēma ciešanas un uzņēmās mūsu jūgu uz sevis – norādīja kapucīnu tēvs. Kas attiecas uz attiecībām un mīlestību pašā ticīgo kopienā jeb tās iekšienē, lai pārvarētu savstarpējās domstarpības, viņš ieteica ņemt vērā trīs kritērijus, kas izriet no Pāvila mācības. Pirmkārt, ir jāseko savai sirdsapziņai. Ja savā sirdsapziņā es esmu pārliecināts, ka darot to vai citu lietu, grēkošu, tad es nedrīkstu to darīt. Otrkārt, ir jārespektē otra cilvēka sirdsapziņa un jāizvairās no sava tuvākā tiesāšanas. Treškārt, ir jāizvairās no citu ieļaunošanas. Katram vajadzētu ielūkoties dziļi savā sirdī un pārbaudīt savas rīcības motīvus. Vai es meklēju tikai un vienīgi Dieva gribu un visu daru Viņam par godu, vai varbūt drīzāk tomēr rīkojos savtīgos nolūkos un savu interešu vadīts?

Visiem šiem izšķiršanas jeb diferencēšanas kritērijiem pr. Ranjero Kantalamessa pievienoja arī jautājumu par paklausību autoritātei. Viņš atgādināja, ka mīlestības prasības ir pāri visam un tās attiecas uz visām domstarpībām vai konfliktiem gan kādas lokālas kopienas, gan universālās Baznīcas līmenī. Katrs konflikts ved pie šķelšanās, tāpēc mēs esam aicināti pārdomāt sekojošos Pāvila vārdus: “Tāpēc pieņemiet citus citu, kā Kristus ir pieņēmis jūs Dievam par godu”.

J. Evertovskis - Vatikāns








All the contents on this site are copyrighted ©.