2018-02-19 15:22:00

Pāvests ir devies Lielā gavēņa rekolekcijās


Svētdienas, 18. februāra, pēcpusdienā pāvests un Romas kūrijas darbinieki devās uz Romas piepilsētu Ariču, lai līdz piektdienai piedalītos Lielā gavēņa rekolekcijās. Šogad tās vada Lisabonas Katoļu universitātes vicedirektors, portugāļu teologs un dzejnieks, pr. Žozē Tolentino Dimendosa. Viņa pārdomas ir veltītas slāpju tematam.

Komentējot Jāņa evaņģēlija fragmentu par Jēzus tikšanos ar samariešu sievieti (sal. 4, 5-24), sprediķotājs norādīja, ka slāpst ne tikai cilvēkam, bet arī Dievam. Jēzus vēršas pie katra no mums un lūdz: “Dod man dzert. Dod man to, kas tev ir un kas tu esi. Atver savu sirdi!” Jēzus rīcība var izraisīt mūsos apjukumu un pārsteigumu. Mēs atnākam pie akas, lai padzertos, mēs griežamies pie Dieva, lai Viņš remdē mūsu slāpes, bet, īstenībā, pats Dievs lūdz, lai mēs remdējam Viņa slāpes.

Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus, noguris no ceļa, apsēžas pie akas un lūdz samariešu sievietei padzerties. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, tie, kuri sēž un lūdz, ir ubagotāji. Portugāļu teologs norādīja, ka arī Jēzus ubago. Viņš ir noguris un ilgojas saņemt no mums mīlestības pilnu palīdzību. Viņam slāpst pēc mūsu slāpēm. Viņš grib aizsniegt mūsu ievainojumus. Tāpēc Viņš lūdz: “Dod man dzert!” Vai mēs iedosim Viņam dzert? Vai mēs dosim cits citam padzerties?

Lai cik lielas būtu mūsu ilgas un slāpes, Dieva ilgas un slāpes ir vēl lielākas. Kad Jēzus atklāj samariešu sievietei patiesību par viņas dzīvi, viņa netiek ne pazemota, ne “paralizēta”. Tieši otrādi, viņa sajūt, ka ir mīlēta, žēlastības skarta un atbrīvota. Viņa ir Kunga patiesības atbrīvota. Rekolekciju vadītājs aicināja klātesošos sajust šo Dieva apskāvienu un pilnībā ielikt sevi Viņa rokās, sakot: “Kungs, es esmu šeit, es visu sagaidu no Tevis”. Dievs zina, ka mēs esam šeit.

Kādā citā Svēto Rakstu vietā izskan aicinājums nākt savās slāpēs pie Dieva: “Kam slāpst, tas lai nāk pie manis”. Dievs grib mums dāvāt žēlastības pārpilnību, tāpēc mums vajadzētu pievērst uzmanību savai atbildei. Mums vajadzētu uzdot sev jautājumu: “Vai es ilgojos pēc Dieva? Vai protu saskatīt savas slāpes? Vai veltu laiku tam, lai tās “atšifrētu”?”

Slāpes saistās ne tikai ar mūsu fizisko vajadzību pēc ūdens, bet arī ar mūsu ierobežojumiem un ievainojumiem. Slāpes mums atņem elpu, nogurdina, atņem spēkus. Par slāpēm tiek runāts ne vien Evaņģēlijā, bet arī tādos literatūras šedevros kā “Mazai princis” un Jonesko darbā “Slāpes un izsalkums”. Pēdējā lasām par cilvēka bezgalīgo iekšējo tukšumu, nemieru, ko, liekas, neviens nevar aizpildīt un kas viņu padara par “cilvēku bez saknēm, bez mājām, nespējīgu veidot attiecības, pazudušu tukšajos labirintos, kur viņš dzird tikai savu vientuļo soļu troksni”.

Tieši to piedzīvo mūsdienu cilvēks – atzina portugāļu teologs. Tās ir mūsdienu cilvēka slāpes. Viņš nespēj tās apmierināt, jo nespēj pieņemt lēmumus, nespēj izšķirties, nespēj pievērsties būtiskajam. Mūs ir apņēmis patēriņš – ne vien materiālais, bet arī garīgais patēriņš. Sabiedrība, kas mums piedāvā patēriņu kā laimes kritēriju, pārvērš mūsu ilgas slazdā. Katrreiz, kad mēģinām remdēt savas slāpes ar kādu pirkumu vai lietu, mūsu iekšējais tukšums kļūst vēl lielāks. Mēs ilgojamies pēc attiecībām, ilgojamies būt pieņemti un mīlēti. Tas ir katra cilvēka “biogrāfiskais mantojums”, ko mums, gribi negribi, nākas atzīt. Ne velti, Kungs mums saka, lai mēs nākam un dzeram… “dzīvības ūdeni”. Tāpēc ir svarīgi apstāties, apzināties un saskatīt savas reālās vajadzības, un salikt visas savas slāpes Dieva rokās. Tas ir dzīvības jautājums.

J. Evertovskis - Vatikāns








All the contents on this site are copyrighted ©.