Ko es aiz sevis atstātu, ja Dievs mani pasauktu pie sevis jau šodien?

Domas par nāvi mūs sargā no ilūzijas, ka esam laika kungi – sacīja pāvests ceturtdienas, 1. februāra, rīta Svētās Mises homīlijā. Mēs neesam ēteriskas būtnes, taču neesam arī mūžīgi. Mēs esam cilvēki, kas dzīvo laikā, kam ir sākums un beigas. Komentējot šīs dienas lasījumu par ķēniņa Dāvida nāvi, Francisks aicināja lūgties, lai Kungs mums dod laika izjūtas žēlastību, lai tādējādi mēs nebūtu “ieslodzīti” tagadnē, “paralizēti” vai ierāvušies sevī.

Pirmkārt, Svētais tēvs atgādināja, ka nāve ir konkrēts fakts, kas skar mūs visus. Nāves brīdis pienāks katram agrāk vai vēlāk. Cilvēkam pastāv kārdinājums uzkundzēties laikam un egoistiski riņķot pa mirkļa labirintu, nedomājot par nākotni. Taču viņa dzīves gājums noslēdzas ar nāvi. To mēs visi labi zinām. Ne velti, Baznīca vienmēr mūs aicina pārdomāt par šo savas dzīves noslēgumu, proti, nāvi.

Otrkārt, pāvests norādīja, ka nāve ir mantojums. Viņš atzina, ka mums nāktu par labu, ja mēs sev atgādinātu, ka mēs neesam laika kungi. Tas mūs lieku reizi pasargātu no mirkļa ilūzijas – no kārdinājuma dzīvot tikai sev, uztvert dzīvi kā atsevišķu mirkļu ķēdi, kas mūs sasaista, skatīties pārāk tuvredzīgi, domājot tikai par savu šī brīža labumu. Mums jāatceras, ka atrodamies ceļā, un jāraugās uz priekšu. Mums jāsaprot, ka nāve ir arī mantojums, kas ir saistīts ne jau ar materiālajām lietām, bet arī liecību – teica Francisks. Šajā sakarā viņš mūs aicināja uzdot sev jautājumu par to, kādu mantojumu es atstātu, ja Dievs mani pasauktu pie sevis jau šodien? Kādu liecību es atstāšu tiem, kuri dzīvos pēc manis?

Treškārt, Svētais tēvs atgādināja, ka nāve ir arī piemiņa. Tā ir “anticipēta piemiņa”, kas izgaismo šodienas mirkli. Domas par nāvi ļauj citā gaismā paraudzīties uz saviem ikdienas lēmumiem – viņš sacīja.

J. Evertovskis - Vatikāns