Pāvests tiekas ar Itālijas Sarkanā krusta biedrības locekļiem

Sestdien uz tikšanos ar pāvestu bija ieradušies Itālijas Sarkanā krusta biedrības locekļi. Francisks augstu novērtēja darbu, ko veic gan Itālijas, gan visas pasaules Sarkanais krusts, pie tam ne tikai praktiskā, bet arī garīgā ziņā, palīdzot izplatīties atvērtākai un solidārākai mentalitātei. Itālijā biedrības devums ir bijis un joprojām ir īpaši darbietilpīgs, steidzoties palīgā gan nesen notikušo zemestrīču skartajiem, gan arī migrantiem, kas izceļas šīs valsts krastos.

 Francisks īpaši pieskārās migrantu tematikai, sakot, ka Sarkanā krusta biedrības locekļu klātbūtne ieceļotājiem ir “pravietiska zīme”, kas tik ļoti ir nepieciešama laikā, kurā dzīvojam. Skaidrojot, kas ir viņa pieminētā “pravietiskā zīme”, pāvests izmantoja valodu, kas, kā viņš pats izteicās, “ir visiem saprotama”. Viņš teica, ka pravietis ir tas, kurš “dod pļauku”. Ar savu dzīvesveidu, ar kalpojumu un ar vārdiem viņš “dod pļauku”. Viņš pamodina un “dod īstas pļaukas” sociālajam egoismam, sabiedrību egoismam. Pravietis atmodina labāko, kas mīt cilvēka sirdī. “Tomēr pļauku dodiet ar vārdu un liecību, nevis ar rokām,” aicināja Francisks.

Brīvprātīgo misija ir noliekties pār jebkuru, kam tas ir vajadzīgs un palīdzēt viņam mīlošā, no interesēm brīvā veidā. Tas atgādina par Labo samarieti. Šīs vērtības, par kurām lasām Evaņģēlijā, atspoguļotas arī Sarkanā krusta statūtos. Pirmais princips ir “cilvēcība”, pēc kuras vadoties biedrības locekļi uzņemas uz sevis daudzo cilvēku ciešanas. Cilvēcība ir tā, kas vada arī Labo samarieti noliekties pār sāpju izmocīto Jēzu. “Samarietis jūt Viņam līdzi kā savam tuvākajam. Bez līdzjūtības viņš turētos pa gabalu. Uz zemes pakritušais Jēzus viņam tā arī paliktu par subjektu bez sejas,” teica pāvests.

Svētais tēvs atzīmēja, ka arī mūsu dienās tik daudzu cilvēku – bērnu, sieviešu un vīriešu sejas netiek atzītas kā vienīgās un neatkārtojamās. “Viņi paliek neievēroti, jo tos aizklāj vienaldzības ēna,” sacīja Francisks. Viņš piebilda, ka tas liedz saskatīt otru, sadzirdēt viņa saucienu un izjust viņa ciešanas:

 “Atmešanas kultūra, kas šodien it tik aktuāla, ir anonīma kultūra, bez saiknēm un bez sejām. Tai rūp tikai daži, bet citi tiek atmesti. Izcelt cilvēcības principu nozīmē būt par tādas mentalitātes veicinātājiem, kas sakņojas katra cilvēka vērtības apzināšanā, kā arī praksē, kas sociālās dzīves centrā liek nevis ekonomiskās intereses, bet gan rūpes par cilvēkiem. Ne naudu, bet cilvēkus!”

Otrs princips, kas izcelts Sarkanā krusta biedrības statūtos, ir “objektivitāte”. Tā liedz balstīt savu darbību uz “nacionalitātes, rases, reliģiskās piederības, klases, vai politisko uzskatu” pamata. No “objektivitātes” izriet vēl viens statūtos ierakstītais princips “neitralitāte”. Tā prasa nepieslieties nevienai no pusēm politiskajos, reliģiskajos, vai rasu konfliktos.

“Kāda ir jūsu partija?” Sarkanā krusta biedrības locekļiem jautāja pāvests. Atbildes vietā viņš atkārtoja biedrības prezidenta teikto, ka viņu partija ir tie, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Pirms palīdzēt uz zemes pakritušajam Jēzum, Labais samarietis nejautā ne par Viņa ticību, nedz arī par to, vai Viņš tiek tiesāts pelnīti, vai nepelnīti. Viņš steidzas palīgā un rīkojas. Samarietis vadās pēc tuvākmīlestības.

Pāvests pieminēja visus tos Sarkanā krusta biedrības locekļus, kas steidzoties palīgā citiem, ir zaudējuši savu dzīvību. Svētais tēvs tūlīt izlaboja savus vārdus, lai paskaidrotu, ka patiesībā viņi savu dzīvību nav zaudējuši, bet to dāvājuši. “Viņi ir jūsu mocekļi!” sacīja pāvests, atgādinot Jēzus teikto, ka “nav lielākās mīlestības, kā atdot savu dzīvību par brāļiem”. “Lai viņi jūs iedvesmo un palīdz no debesīm!” novēlēja Francisks.

I. Šteinerte/Vatikāns