Alžīrijā nogalinātie trapistu mūki tiks pasludināti par svētīgiem

Piektdienas, 26. janvāra, pēcpusdienā pāvests tikās ar Kanonizācijas lietu kongregācijas prefektu kard. Andželo Amato un apstiprināja astoņus dekrētus, ar kuriem tiek atzīts ar četru Dieva kalpu starpniecību veiktā brīnuma autentiskums, viena bīskapa, 18 reliģisko oredeņu locekļu un 1 lajes moceklība, kā arī 1 priestera un 1 lajes praktizēto tikumu varonība.

Par svētu drīzumā tiks pasludināta 1943. gadā Buenosairesā nomirusī spāņu tautības klostermāsa, svētīgā Nazarija Ignācija Mesa, bet par svētīgiem – 19 mocekļi, kuri tika nogalināti naidā pret ticību Alžīrijā vēl salīdzinoši nesen, laika posmā no 1994. līdz 1996. gadam. Viņu vidū ir arī 7 Tibirīnas trapistu mūki. Par svētīgu tiks pasludināta arī viena rumāņu tautības laje, franciskāņu sekulārordeņa locekle, Veronika Antala, kura tika nogalināta 1958. gada 24. augustā Rumānijā.

Māsa Mesa, kura piedzima Spānijā 1889. gadā, savā laikā ar ģimeni emigrēja no Spānijas uz Meksiku un lielāko savas dzīves daļu veltīja žēlsirdības darbiem Latīņamerikā. Martiroloģijā lasām, ka viņa Buenosairesā, Argentīnā, “misiju gara vadīta, visu sevi veltīja nabagu evaņģelizācijai dažādās Latīņamerikas zemēs”.

Runājot par septiņiem 1996. gadā Alžīrijā nogalinātajiem Tibirīnas mūkiem, brālis Žans Pjērs Šūmahers, kuram izdevās palikt dzīvam, intervijā franču laikrakstam Le Progrès sacīja: “Moceklība ir mūsu mīlestības un uzticības pārbaudījums”. Pirms gandrīz 22 gadiem, naktī no 26. uz 27. martu, tika nolaupīti septiņi trapistu mūki. Gandrīz divus mēnešus par viņu likteni nekas nebija zināms. Parīzes Dievmātes katedrālē dega septiņas svecītes. Ticīgie lūdzās un gaidīja brāļu atbrīvošanu. Taču maijā pienāca ziņa, ka sagūstītie ir nogalināti. Brālis Šūmahers bija viens no diviem mūkiem, kuram izdevās izdzīvot. Kad apmēram 20 bruņoti vīri ielauzās klosterī, viņš palika nepamanīts. Pēc daudziem gadiem šis reliģiskā ordeņa loceklis liecināja, ka kopš tā laika nemitīgi lūdzas par savu brāļu slepkavu atgriešanos.

Mūks atzina, ka pēc notikušās traģēdijas ilgi centies izzināt, kāpēc viņa brāļus piemeklēja šāds liktenis un kāpēc viņš tika saudzēts. Atbildi esot atradis kādas klostera priekšnieces vēstulē. Tajā rakstīts, ka no dažiem brāļiem tiek prasīts sniegt liecību, atdodot savu dzīvību, bet no citiem – liecināt ar savu dzīvi. Tibirīnas notikumi viņam lika saprast, ka moceklība ir mīlestības pārbaudījums. Par šīs kopienas dzīvi ir uzņemta filma „Cilvēki un dievi”.

Septiņdesmit dienas pēc septiņu mūku nogalināšanas, turpat, Alžīrijā, tika nogalināts arī nākamais svētīgais, Orano bīskaps Pjērs Klaverī. Viņam bija 58 gadi. Bīskaps nomira kopā ar savu musulmaņu šoferi atentāta brīdī, kad ar automašīnu atgriezās savā rezidencē. Divus mēnešus pirms nāves, kādā homīlijā viņš sacīja: “Kopš Alžīrijā sāka risināties dramatiskie notikumi, man vairakkārt tika jautāts: ‘Ko jūs šeit darāt? Kāpēc jūs paliekat šinī zemē? Nopuriniet taču, beidzot, no savām kājām putekļus un atgriezieties mājās!’ Bet kur tad ir mūsu īstās mājas? Mēs atrodamies Alžīrijā tikai tāpēc, ka mīlam šo krustā sisto Mesiju. Mums nav nekā, ko glābt, nav nekādu aprēķinu”. Viņš piebilda, ka atrodas šeit tikai tādēļ, lai mīlestībā uz Jēzu pasniegtu roku visiem šīs zemes cilvēkiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Cilvēkos, kuri vardarbības dēļ cieš, īstenībā, cieš pats Jēzus. Viņš atkal tiek sists krustā tūkstošos nevainīgo cilvēku, kuri tiek mocīti un nogalināti. Vai tas nav katra kristieša pienākums būt tur, kur kāds tiek atstumts un pamests? – jautāja bīskaps.

Kas attiecas uz rumāņu tautības Dieva kalponi Veroniku Antalu, viņa tika nogalināta tāpat kā svētā Marija Goretti. Veronika jau no bērnības dzīvoja dziļu garīgo dzīvi, dzīvinot to ar Euharistiju un Rožukroņa lūgšanu. 1958. gada 24. augusta vakarā, kad viņai bija 23 gadi, kāds jaunietis viņu gribēja izvarot. Viņa nepadevās un saņēma 42 naža dūrienus. Tieši tai laika periodā Veronika lasīja svētās Marijas Goretti dzīves aprakstu. 1950. gadā pāvests Pijs XII Mariju Goretti bija kanonizējis. Pirms traģiskā notikuma viņa savām divām draudzenēm sacīja, ka, ja kaut kas tāds atgadītos, arī viņa rīkotos tāpat kā svētā Goretti. “Es piederu Jēzum un Jēzus pieder man”, teica Veronika.

J. Evertovskis – Vatikāns