Epifānijas svētkos pāvests aicina pievērst skatienu debesīm un palīdzēt tiem, kas virs zemes

“Triju ķēniņu žesti kalpo par orientieri mūsu ceļā pie Kunga, kurš šodien atklājas kā visu tautu pestīšanas gaisma” teica pāvests Epifānijas svētku Svētajā Misē. Ķēniņi vispirms redz zvaigzni, tad tie iet un nes Kungam dāvanas.

Redzēt zvaigzni. Tas ir izejas punkts. Bet kāpēc tikai ķēniņi redzēja zvaigzni? “Iespējams, ka pārējie nepacēla acis uz debesīm,” pieļāva pāvests. Viņš atzīmēja, ka dzīvē daudziem pietiek ar to, ka viņu skatiens ir pievērsts zemei. Viņiem pietiek ar labu veselību, naudas līdzekļiem un izklaidēm. “Vai mēs vēl protam pievērst skatienu debesīm?” jautāja Francisks. “Vai protam sapņot, ilgoties pēc Dieva, gaidīt no Viņa kaut ko jaunu, vai arī ļaujamies dzīves straumei, kas mūs aizrauj sev līdzi kā sausu, nokaltušu zaru? Ķēniņus šāds dzīvesveids neapmierina. Viņu intuīcija tiem liek dzīvot pa īstam, kalpot augstam mērķim un tāpēc arī viņu skatiens ir pavērsts augšup.

Evaņģēlijā teikts, ka ķēniņi redzēja zvaigzni Austrumos, proti, pie debesu juma bija parādījusies sīka gaismiņa. “Jēzus zvaigzne neapžilbina,” teica pāvests, “tā aicina maigi, neuzkrītoši.” Kādu zvaigzni dzīvē izvēlamies mēs? Pastāv žilbinošas zvaigznes, kas izsauc spēcīgas emocijas, taču nekalpo par orientieri ceļā. Šādas zvaigznes var attiecināt uz panākumiem, naudu, karjeru, šīszemes godību, baudām, pēc kurām cilvēki tiecas, uzskatot tos par savas eksistences mērķi. “Šīs zvaigznes ir kā meteori. Tās nedaudz paspīd, bet drīz vien nokrīt un viņu gaisma izzūd. Tās ir krītošas zvaigznes, kas drīzāk liek novirzīties no ceļa, nekā palīdz to saskatīt,” teica pāvests. Toties, Kunga zvaigzni viņš raksturoja kā tādu, kas ne vienmēr spīguļo, taču vienmēr ir klātesoša. “Tā ir pazemīga zvaigzne, kas ņem tevi aiz rokas un tevi pavada,” sacīja Francisks. Tā nesola materiālos labumus, bet garantē mieru un tāpat kā ķēniņiem, dāvā “lielu prieku” (Mt 2,10). Tomēr, šī zvaigzne prasa iet.

“Iet” – tā ir otrā darbība, ko pēc tam, kad ieraudzījuši zvaigzni, veic ķēniņi. Iet, doties ceļā, ir ļoti būtiski, lai satiktu Jēzu. Viņa zvaigzne prasa izlēmīgu gājumu un nepasargā no noguruma. Tā prasa atbrīvoties no nevajadzīga smaguma un no traucējošām izpriecām, un pieņemt negaidīto – to, kas nav ierakstīts mierīgas dzīves kartē. Jēzus ļauj sevi atrast tiem, kas Viņu meklē, bet lai Viņu meklētu, ir nepieciešams kustēties, iet. Jēzus zvaigzne prasa negaidīt, bet riskēt, nestāvēt uz vietas, bet virzīties uz priekšu. Pāvests turpināja skaidrot:

“Jēzus ir prasīgs. Tiem, kas Viņu meklē, Viņš piedāvā atstāt ērtos atzveltnes krēslus un savu kamīnu siltumu. Sekot Jēzum nav protokols, pēc kura būtu jāvadās, bet gan izceļošana, kuru izdzīvot. Dievs, kurš atbrīvoja savu tautu līdz ar izceļošanu un aicināja jaunas tautas sekot Viņa zvaigznei, dāvā brīvību un izplata prieku tikai gājumā. Citiem vārdiem runājot, lai atrastu Jēzu, ir nepieciešams atstāt bailes un iesaistīties spēlē, atteikties no pārliecības, ka dzīves mērķis ir sasniegts, atteikties no slinkuma un nedomāt, ka no dzīves vairs neko nevar sagaidīt. Ir nepieciešams riskēt tikai tādēļ, lai satiktu Bērnu. Bet to darīt patiešām ir vērts, jo atrodot šo Bērnu, atklājot Viņa maigumu un mīlestību, mēs atklājam paši sevi.”

Doties ceļā nav viegli. Evaņģēlijs to apliecina caur dažādām personām. Ir Herods, kuru pārņem bailes par to, ka Kunga dzimšana apdraud viņa varu. Tāpēc viņš rīko apspriedi un citus sūta savākt informāciju. Viņš pats nekustas no vietas, bet paliek ieslēgts savā pilī. Arī “visai Jeruzalemei” ir bailes – bailes no Dieva jauninājuma. Tā izvēlas, lai viss paliek “kā tas ir bijis vienmēr”, un nevienam nav drosmes iet. Priesteri un Rakstu mācītāji zina vietu, kur piedzimis Jēzus un pastāsta par to Herodam, reizē pieminot arī seno pravietojumu. Viņi zina, taču nesper pat soli pretim Betlēmei. Viņi runā, bet nelūdzas, kurn, bet nedara labo. Savukārt, ķēniņi runā maz, bet nemitīgi iet. Lai arī viņi nav iepazinuši ticības patiesības, tie vēlas iet, vēlas pielūgt. Kā liecina Evaņģēlija aprakstā izmantotie darbības vārdi, viņi vienmēr atrodas kustībā.

Trešais darbības vārds, kuru savā homīlijā aplūkoja pāvests, ir “dāvāt”, “pasniegt”. Pēc ilga ceļojuma ieradušies Betlēmē, ķēniņi dara tāpat kā Jēzus. Viņi dāvā. Jēzus ir piedzimis, lai dāvātu savu dzīvību, bet ķēniņi tam dāvā bagātības, kas tiem pieder: zeltu, vīraku un mirres. Viņi dāvā, negaidot neko pretim. Pāvests atgādināja, ka Dievs vēlas, lai arī mēs darītu labu bez aprēķina, lai darītu labo arī tad, kad neviens to neprasa, lai darītu labo, ja mēs paši neko negūstam pretim, arī ja mums tas nepatīk. Dievs, kurš kļuva maziņš mūsu dēļ, prasa, lai mēs dāvātu kaut ko saviem mazākajiem brāļiem. Kas tie ir? Pāvests norādīja, ka tie ir tie, kuriem nav nekā, ko dot pretim. Tie ir izsalkušie, svešinieki, cietumnieki, nabagi (sal Mt 25,31-46). Sniegt Dievam patīkamu dāvanu, nozīmē apmeklēt slimnieku, veltīt savu laiku cilvēkam, kuram varbūt ir smags raksturs, palīdzēt kādam, kurš mums neinteresē, dāvāt piedošanu tam, kurš mums nodarījis pāri. Pāvests teica, ka tās ir beznosacījumu dāvanas, kuras nedrīkst iztrūkt kristieša dzīvē. Viņš aicināja paraudzīties uz mūsu rokām, kas bieži vien ir tukšas, bez mīlestības, un padomāt par dāvanu, ko varam dot, nesaņemot neko pretim.

“Dārgie brāļi un māsas, darīsim tāpat kā ķēniņi – raudzīsimies augšup, iesim un dāvāsim beznosacījumu dāvanas!” aicināja Francisks.

I. Šteinerte/VR