Grēks mūs nošķir no Dieva un līdzcilvēkiem

Jaunā gada pirmajā katehēzē pāvests pievērsās grēku nožēlas ritam, kas ir iekļauts Svētās Mises sākumā. Lai mēs būtu bez grēka, nepietiek teikt: “Es nevienam neko sliktu neesmu darījis” – viņš uzsvēra. Taču kas tad vēl ir vajadzīgs? Kā jau ierasts, Francisks, ierodoties tūkstošiem ticīgo pārpildītajā Pāvila VI zālē, sasveicinājās ar dažiem vispārējās audiences dalībniekiem personīgi un apskāva un svētīja bērnus.

Grēku nožēlas rits palīdz mums sagatavoties cienīgākai svēto noslēpumu svinēšanai – skaidroja Romas bīskaps. Euharistijas sākumā priesteris vēršas pie visas draudzes un aicina klātesošos nožēlot savus grēkus. Šis rits ir vajadzīgs, jo mēs visi esam grēcinieki. Mises sākumā mēs tiekam aicināti to atzīt. Ko gan Kungs varētu dot tādam, kura sirds ir aizņemta ar sevi un saviem panākumiem? “Neko”, atbildēja pāvests, “jo iedomīgais nespēj saņemt piedošanu. Viņš ir piesātināts ar savu iedomāto taisnīgumu”. Pietiek atskatīties uz Līdzību par farizeju un muitnieku. Tanī teikts, ka tikai muitnieks aizgāja mājās attaisnots, tas ir, saņēma piedošanu, jo viņš pazemīgi atzina, ka ir grēcīgs, un lūdza piedošanu (sal. Lk 18, 9-14). Tas, kurš apzinās savu grēcīgumu, savu nožēlojamo stāvokli un pazemīgi nodur savas acis, sajūt pār sevi Dieva žēlsirdīgo skatienu – sacīja Svētais tēvs.

Mēs no pieredzes zinām, ka tikai tas, kurš prot atzīt savas kļūdas un atvainoties, no citu cilvēku puses saņem izpratni un piedošanu. Tātad, kāpēc grēku nožēlas rits ir tik ļoti nozīmīgs? Francisks paskaidroja: “Ja mēs klusumā ieklausāmies savas sirdsapziņas balsī, tad saprotam, ka mūsu domas atšķiras no Dieva domām, mēs saprotam, ka mūsu vārdi un darbi ļoti bieži ir pasaulīgi, tas ir, tie izriet no tādām izvēlēm, kas ir pretrunā ar Evaņģēliju. Tāpēc Mises sākumā mēs visi kopā nožēlojam grēkus, skaitot ‘Es atzīstos’. Katrs Dieva un savu brāļu priekšā atzīst, ka ir ‘daudz grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidībām’”.

Pāvests piebilda, ka ir svarīgi atzīties arī savās nolaidībās, proti, tanī, ka nedarījām labu, ko varējām darīt. Bieži vien mēs jūtamies “lieli malači”, jo domājam, ka “nevienam neko ļaunu taču neesam darījuši”. Īstenībā, nepietiek tikai nedarīt tuvākajam ļaunu – atgādināja Francisks. Mums ir jāizvēlas vai jāpieņem lēmums darīt labu, izmantojot visas izdevības, lai atstātu Kristus sekotāja cienīgu piemēru. Pāvests uzsvēra, ka mēs atzīstam, ka esam grēcinieki gan Dieva, gan brāļu priekšā. Tādā veidā mēs labāk izprotam grēka apmērus. Grēks, kas mūs nošķir no Dieva, reizē mūs nošķir no brāļiem. Grēks sarauj saikni ar Dievu un līdzcilvēkiem. Grēks sarauj attiecības ģimenē un sabiedrībā. Grēks vienmēr mūs šķeļ un nošķir citu no cita!

Grēku nožēlas vārdus pavada krūtīs sišanas žests. Svētais tēvs paskaidroja, ka ar šo žestu es atzīstu to, ka grēkoju nevis citu, bet tieši savas vainas dēļ. Bieži vien gadās, ka baiļu vai kauna dēļ, mēs izstiepjam pirkstu un apsūdzam citus. Mums nav viegli atzīt, ka esam bijuši vainīgi, bet ja to vaļsirdīgi atzīstam, tad tas mums nāk par labu. Francisks pastāstīja arī kādu piemēru, lai norādītu, ka grēksūdzē, turklāt, ir jāstāsta nevis sava vīra vai sievas, vai vīramātes vai kaimiņu grēki, bet gan tikai savi grēki.

Tad, kad grēku nožēlas rita ietvarā atzīstamies savos grēkos, mēs lūdzam Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos aizlūgt par mums. Šeit atklājas tik ļoti vērtīgā “svēto sadraudzība”. Šie mūsu draugi un mūsu dzīves paraugs, tas ir svētie, atbalsta mūs mūsu ceļā uz pilnīgu vienotību ar Dievu.

Pāvests norādīja, ka grēku nožēlas rits ietver sevī ne tikai lūgšanu “Es atzīstos”, bet arī citas lūgšanu formulas, piemēram, “Kungs, apžēlojies par mums…” vai “Rādi mums, Kungs, savu žēlsirdību…”. Svētdien priesteris iet pa baznīcu un svētī ticīgos ar svētīto ūdeni, tādējādi pieminot Kristību, kurā tikām nomazgāti no visiem saviem grēkiem.

Svētie Raksti mums vēstī par daudziem priekšzīmīgiem “penitentiem”, kuri pēc grēkā krišanas dziļi ielūkojās sevī, saņēmās un noplēsa no savas sejas masku un atvēra savu sirdi žēlastībai, lai Dievs to atjaunotu. Kā piemērus Francisks minēja ķēniņu Dāvidu, pazudušo dēlu vai jau minēto grēcinieku, kurš dievnama aizmugurē nometās ceļos un nodurtām acīm lūdza: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs” (Lk 18, 3). Pāvests minēja arī sv. Pēteri, Zaheju un samariešu sievieti. Tātad, Svētās Mises sākumā mēs atzīstam, ka esam grēcinieki, un atveram savu sirdi Dieva žēlsirdībai. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka šim grēku nožēlas ritam nav sakramentālas vērtības – atgādināja Svētais tēvs. Ja uz mūsu sirdsapziņas gulstas kāds smags jeb nāvīgs grēks, kas mūsos iznīdē dievišķo dzīvi, tad mums pienākas vispirms saņemt Grēksūdzes sakramentu.

J. Evertovskis - Vatikāns