Vai manā sirds silītē ir vieta līdzcilvēkiem?

Dievs grib, lai mēs nestu augļus, dzīvojot citu labā un dāvājot sevi citiem – sacīja pāvests otrdienas, 19. decembra, rīta Svētās Mises homīlijā. Francisks aicināja, lai mēs, gaidot Jēzus Bērna piedzimšanu, raudzītos uz tukšo Betlēmes silīti un ielūkotos savā sirdī, rūpējoties, lai tā nebūtu aizvērta.

Komentējot šai dienai veltītos Svēto Rakstu lasījumu, Francisks pievērsās diviem vārdiem – “neauglība” un “auglība”. Vecajā Derībā neauglība tika uzskatīta par lielu kaunu, savukārt bērna piedzimšana – par Dieva žēlastību un dāvanu. Bībelē rakstīts par daudzām sievietēm, kuras, būdamas neauglīgas, ļoti gribēja bērnus, kā arī par mātēm, kuras apraud savu bērnu nāvi, kā rezultātā tās ir palikušas bez pēcnācējiem. Auglība Bībeles skatījumā ir Dieva svētība. “Piepildiet zemi un esiet auglīgi!”, bija pirmā Dieva pavēle cilvēkiem. Tur, kur ir Dievs, tur ir auglība – sacīja Svētais tēvs.

“Man nāk prātā dažas zemes, kas ir izvēlējušās iet neauglības ceļu un cieš no šīs briesmīgās slimības, ko sauc par ‘demogrāfisko ziemu’”, turpināja pāvests. “Šīs zemes izvēlas dzīšanos pēc labklājības un visa kā cita, bet tikai ne bērnus. Līdz ar to, tur valda tukšums, un tā nav svētība. Auglība vienmēr ir Dieva svētība”, viņš uzsvēra.

Francisks precizēja, ka varam runāt gan par materiālo, gan arī garīgo auglīgumu. Galvenais ir tas, lai cilvēks dod dzīvību, un viņam nav obligāti jābūt precētam. Priesteri vai konsekrētie ļaudis neprecas, bet viņi nes augļus, jo veltī savu dzīvi citu labā. “Bēdas mums, ja mēs ar saviem labajiem darbiem nenesam augļus”, piebilda Euharistijas celebrants.

Turklāt, auglība ir Dieva zīme, un Dievs apsola, ka pat tuksnesis plauks ziedos un sausās vietas piepildīsies ar ūdeni. Šajā kontekstā pāvests atgādināja, ka velns negrib, lai mēs nestu augļus. Viņš mēģina mūs atturēt no sevis dāvāšanas citiem. Viņš grib, lai mēs dzīvotu tikai sev – rīkotos egoistiski, būtu augstprātīgi un izniekotu savu dzīvi tukšībās. Tāpēc ļoti svarīga ir lūgšana. Mums jālūdzas, lai Dievs dāvā mums savu žēlastību un palīdz mums nest augļus, dzīvojot citu labā.

Svētais tēvs norādīja, ka tad, kad mūsu nāves stundā mums līdzās būs bērni, kuri aizvērs mums acis, tā būs žēlastība. Viņš minēja kādu misionāru no Patagonijas, kurš, būdams deviņdesmit gadus vecs, apliecināja, ka dzīve paskrēja kā viens mirklis, taču pēdējās slimības laikā viņam līdzās bija daudz garīgo bērnu.

Homīlijas noslēgumā Francisks aicināja ticīgos uzlūkot tukšo Betlēmes silīti, ko var uzskatīt par cerības simbolu, jo drīzumā tajā tiks guldīts Bērns Jēzus. Šo silīti varam arī glabāt kā tādu muzeja eksponātu, kas paliek tukšs visas dzīves garumā. Kā ir ar mūsu “iekšējo silīti”, proti, sirdi? Vai tajā ir vieta Dievam un citiem cilvēkiem? Vai tā ir tukša un reizē atvērta, lai nemitīgi saņemtu un dāvātu dzīvību? Vai varbūt tā ir kā muzeja eksponāts – vienmēr aizslēgta un nespējīgi saņemt un dāvāt dzīvību? Aicinu jūs uzlūkot šo tukšo silīti un lūgt: “Nāc, Kungs, piepildi silīti, piepildi manu sirdi un pamudini mani dāvāt dzīvību, būt auglīgam” – mudināja Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR