2017-10-28 18:23:00

Pāvests uzrunā sanāksmes "(Re)thinking Europe" dalībniekus


Sestdien, 28. oktobrī pāvests tikās ar Romā notiekošās tikšanās “(Re)thinking Europe. Kristiešu devums Eiropas projekta nākotnei” dalībniekiem. Tā ir ekleziālo, politisko, akadēmisko un citu civilās sabiedrības personu tikšanās, lai veiktu brīvu un atklātu dialogu, savstarpēji bagātinātos un apgaismotu Eiropas nākotnes ceļu. Saietā, ko ierosinājusi Eiropas Bīskapu konferenču komisija, piedalās arī pārstāvji no Latvijas – Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs un vēstniece pie Svētā Krēsla Veronika Erte.

“(Re)thinking Europe” tikšanās ir veltīta kristiešu devumam kontinenta nākotnei. Pieņemot audiencē saieta dalībniekus, pāvests aicināja pajautāt, kāda ir kristiešu atbildība laikā, kad Eiropas seju aizien vairāk iezīmē kulturu un reliģiju daudzveidība, bet kristietību daudzi uztver kā tālu un svešu pagātnes elementu. “Kas ir cilvēks, kurš vēlas dzīvot un redzēt laimīgas dienas?” Pāvests citēja šo svētā Benedikta jautājumu, kas ietverts benediktiešu ordeņa regulā. Svētais Benedikts, kas ir arī Eiropas debesīgais aizbildnis, savu jautājumu neattiecina ne uz cilvēka sociālo stāvokli, ne viņa bagātību, nedz varas pozīciju. Viņš runā par kopējo, katrai cilvēciskajai būtnei piemītošo dabu. Tieši tā ir viena no kristietības pamatvērtībām – cilvēks, kas veidots pēc Dieva līdzības. Vadoties pēc šī principa, Eiropā tika celti klosteri, kas laika gaitā kļuva par cilvēciskās, kultūras, reliģiskās un arī ekonomiskās atjaunotnes šūpuli.

Pāvests norādīja, ka pirmais un iespējams vislielākais devums, ko šodien kristieši var dot Eiropai, ir atgādināt, ka tā nav ciparu, vai institūciju, bet gan personu kopums. Diemžēl, bieži var vērot, ka sabiedrības debates tiek viegli reducētas vienīgi uz diskusiju par cipariem. Tādējādi, tiek runāts nevis par pilsoņiem, bet gan par balsīm, nevis par migrantiem, bet kvotām, nevis par strādniekiem, bet ekonomiskajiem rādītājiem un tā tālāk. “Atzīt, ka otrs ir persona, nozīmē piešķirt vērtību tam, kas mani vieno ar viņu,” teica Francisks. Tātad, devums, ko kristieši var dot Eiropas nākotnei, ir atklāt piederību kopienai. Kopiena ir vislielākais pretstats individuālismam, kas raksturo laiku, kurā dzīvojam, Rietumos izplatīto tendenci dzīvot vientulībā. Savukārt, kristieši atzīst, ka viņu identitāte ir relacionāla, identitāte, kas prasa veidot attiecības ar citiem. Kristieši ir iekļauti vienā Baznīcas miesā. Viņi ir vienas miesas locekļi. Analoģiskā veidā, šādas attiecības viņi veido arī pilsoniskajā sabiedrībā.

Pāvests akcentēja, ka pirmā un galvenā vieta, kur atklāt kopienas attiecības, ir ģimene. Ģimene ir harmoniska atšķirību savienība starp vīrieti un sievieti. Savu dziļāko nozīmi tā iegūst tad, kad tā kļūst ģeneratīva, jeb spējīga atvērties dzīvībai un citiem. Līdzīgā veidā, civilā kopiena ir dzīva un atvērta, ja tā prot pieņemt atšķirības un dāvanas, kas pieder tās locekļiem. “Persona un kopiena, tātad, ir Eiropas pamats, kuru mēs, kristieši, vēlamies un varam celt. Šādas celtnes ķieģeļi saucas dialogs, visu ietveršana, solidaritāte, attīstība un miers,” sacīja pāvests.

Svētais tēvs atzīmēja, ka šodien visa Eiropa – no Atlantijas okeāna līdz Urāliem, no Ziemeļpola līdz Vidusjūrai, nevar atļauties palaist garām izdevību būt par dialoga vietu, dialoga, kas ir atklāts un konstruktīvs, un kurā visi ņem dalību un visiem ir vienlīdzīga cieņa. Pāvests aicināja ievērot pozitīvo lomu, kāda sabiedrības celtniecībā pieder reliģijai. Viņš pieminēja arī starpreliģiskā dialoga lomu, kas Eiropā var veicināt savstarpēju pazīšanos starp kristiešiem un musulmaņiem.

“Veicināt dialogu ir galvenā politikas atbildība,” atgādināja Francisks. Tai pašā laikā viņš atzīmēja, ka dialoga balsi mēdz pārspēt dažādu pretenziju kliedzieni. Tādējādi, daudzās zemēs augsni rod ekstrēmistiski un populistiski formējumi, kas briesmām var pakļaut arī civilo sadzīvi.

Lielu nozīmi savā uzrunā pāvests piešķīra visus ietverošam Eiropas modelim. Tas ir modelis, kurā cilvēki ir spējīgi piešķirt vērtību atšķirībām, pieņemot tās kā kopējo un bagātinošo mantojumu. Francisks norādīja, ka šai perspektīvā arī migranti kļūst par resursu, nevis par apgrūtinājumu. Īpaši viņš pieminēja bēgļu dramatisko situāciju un aicināja neaizmirst, ka viņi ir cilvēki, attiecībā pret kuriem nedrīkst izdarīt izvēli, vai atstumšanu saskaņā ar politisko, ekonomisko un pat reliģisko loģiku. Tai pašā laikā valstiskajām autoritātēm migrantu jautājums ir jārisina saskaņā ar apdomību, kas prasa atvērtu sirdi un ieceļotājus liek pilnīgā veidā integrēt sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā sistēmā. “Nevajadzētu iedomāties,” piemetināja pāvests, “ka migrācijas fenomens ir process bez regulām, taču nedrīkst arī celt vienaldzības un baiļu mūrus.” Migrantu uzdevums, savukārt, ir iepazīt, respektēt, kā arī asimilēt sevī tās nācijas kultūru un tradīcijas, kura viņus pieņem.

Nākamais temats pāvesta uzrunā bija veltīts solidaritātei. “Būt kopienai, nozīmē savstarpēju atbalstu,” atgādināja Francisks. Tāpat arī Eiropas Savienībai, jo sevišķi laikā, kad tā saskaras ar krīzi, ir jāspēj atklāt, ka tā ir viena kopiena, kuru veidojošās valstis un reģioni ir aicināti palīdzēt cits citam. “Būt solidārai kopienai, nozīmē rūpēties par visvājākajiem, nabadzīgajiem, tiem, kurus atstumj ekonomiskās un sociālās sistēmas, sākot no veciem ļaudīm un bezdarbniekiem,” teica pāvests. Īpaši viņš aicināja sadarboties paaudžu starpā.

Svētais tēvs vērsa uzmanību uz dramatisko sterilitāti, ko piedzīvo Eiropas kontinents. Eiropā ir maz bērnu, daudziem tiek liegta iespēja piedzimt, savukārt, jaunieši ir nomaldījušies, jo sabiedrība ir aizmirsusi par savām saknēm. “Eiropa pieredz atmiņas deficītu,” ar nožēlu konstatēja Francisks. Viņš atgādināja, ka būt solidārai kopienai, nozīmē atklāt savas pagātnes vērtību, lai bagātinātu tagadni un nākamajām paaudzēm nodotu nākotnes cerību.

Pāvests runāja arī par darba un adekvātu darba apstākļu nepieciešamību, nosodīja tādu globalizāciju, kurai trūkst dvēseles, globalizāciju, kurā galvenā uzmanība tiek ierādīta peļņai, nevis cilvēkiem.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs aicināja kristiešus veidot miera nosacījumu. Tā bija arī galvenā doma, pēc kuras vadījās Romas traktātu parakstītāji. Pēc diviem pasaules kariem, kuros tauta sacēlās pret tautu, bija pienācis brīdis, lai liktu valdīt mieram. Taču šodien miers atkal ir kļuvis trausls. Partikulārās un nacionālās intereses liek izdzist Eiropas dibinātāju drosmīgajiem sapņiem. Pāvests uzsvēra, ka miera kultūras izplatīšana prasa patiesības mīlestību, bez kuras nav iespējams veidot autentiskas cilvēciskas attiecības. Tāpat tā prasa taisnības meklējumus. Miers prasa arī radošu darbu. “Eiropas Savienība saglabās ticību savam ieguldījumam miera labā tik lielā mērā, cik lielā mērā tā glabās cerību un pratīs atjaunoties, lai atbildētu uz savu pilsoņu vajadzībām un ilgām,” teica Francisks.

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.