Ko darīt, lai neiekristu velna slazdos un neieslīgtu pasaulīgumā?

Vai es dzīvoju patiesi kristīgu vai pasaulīgu dzīvi? Vai kārtīgi audzinu savus bērnus? – pāvests aicināja pārdomāt šos jautājumus piektdienas, 13. oktobra, rīta Svētās Mises homīlijā. Vienlaikus viņš sniedza atbildi uz jautājumu, kā varu zināt, vai rīkojos pareizi.

Komentējot šai dienai veltīto Evaņģēlija lasījumu (sal. Lk 11, 15-26), Francisks atgādināja, ka tikai krustā sistais Kristus var mūs izglābt un pasargāt no ļaunajiem gariem, kuri liek slīdēt kājai un lēnām iepin mūs pasaulīgajos tīklos. “Ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad pie jums patiešām ir atnākusi Dieva valstība”, saka Jēzus.

Homīlijā Svētais tēvs vispirms norādīja, ka, lai mēs neiekristu kārdināšanā, mums ir jābūt modriem. Kristietis vienmēr dzīvo nomodā. Evaņģēlijs apraksta cīņu starp Jēzu un sātanu un atklāj, ko Jēzus saka par nešķīsto garu. Kad šis gars “iziet no cilvēka”, tas maldās pa “izkaltušām vietām”, meklēdams mieru, un, to neatrazdams, nolemj atgriezties tur, no kurienes bija izgājis. Viņš atgriežas “brīvajā” cilvēkā un tad aiziet un paņem līdzi “septiņus citus garus, vēl ļaunākus par sevi”. Tad šis cilvēks nonāk vēl “sliktākā” stāvoklī nekā bija iepriekš. Pāvests pievērsa uzmanību tieši šim stāvoklim, kas kļūst vēl ļaunāks. Viņš sacīja: “Dēmoni sāk kļūt par cilvēka dzīves sastāvdaļu. Viņi ar savām idejām un iedvesmām ‘palīdz’ cilvēkam labāk dzīvot…, ieņem vietu viņa dzīvē, ienāk viņa sirdī un sāk no iekšienes izmainīt cilvēku. Viņi to dara mierīgi, bez lieka trokšņa. Tas atšķiras no ļaunā gara apsēstības jeb tā ir citāda nekā apsēstība šī vārda parastajā nozīmē. Ļaunais pamazām izmaina mūsu dzīvi, mūsu domāšanas kritērijus un ieved pasaulīgumā. Mēs ieslīgstam mērenībā, un ļoti grūti to apzināmies. Tādējādi, cilvēks, kurš tika atbrīvots no ļaunā gara, kļūst slikts. Viņš iekrīt pasaulīguma slazdos. Ļaunais tieši to arī grib panākt – padarīt mūs pasaulīgus”.

Turpinot homīliju, Francisks norādīja, ka pasaulīgais dzīves veids ir solis pretī velna “apsēstībai”, jo velns ir kārdinātājs. Viņš ir “kārdinājumu tēvs”. Kad ļaunais piesardzīgi un delikāti pārņem mūsu dzīvi un rīcību, tad apgriežas otrādi arī mūsu vērtību hierarhija. Tā vietā, lai kalpotu Dievam, mēs kļūstam “remdeni, pasaulīgi kristieši”. Mēs visu sākam “jaukt vienā katlā”, vairs neatšķiram Dieva garu no pasaulīgā gara un attālināmies no Kunga. Tātad, ko varam darīt, lai neiekristu velna slazdos vai izietu no šīs situācijas?

Mums, saglabājot mieru, ir jābūt nomodā – uzsvēra Svētais tēvs. Būt nomodā nozīmē mēģināt saprast, kas notiek manā sirdī. Lai to varētu saskatīt, man ir mazliet jāapstājas un jāieskatās savā sirdsapziņā. Vai es esmu kristietis? Vai kārtīgi audzinu savus bērnus? Vai es dzīvoju kristīgu vai pasaulīgu dzīvi? Šai sakarā apustulis Pāvils iesaka raudzīties uz krustā sisto Kristu. Lūk, tā ir “recepte”. Lai redzētu, cik lielā mērā esmu ieslīdzis pasaulīgumā un no tā atbrīvotos, man jānostājas Kunga krusta priekšā. Krusts nav rotājums. Tieši caur savu krustu Jēzus mūs glābj no ļaunā un viņa kārdinājumiem. Tātad, ir svarīgi raudzīties uz krustā sisto Kristu, iet Krusta ceļu, lai redzētu, par kādu maksu mēs esam atpirkti no grēkiem un pasaulīgā gara.

Homīlijas noslēgumā pāvests vēlreiz norādīja uz sirdsapziņas izmeklēšanas un lūgšanas nozīmi krustā sistā Kunga priekšā, kā arī ieteica darīt “žēlsirdības darbus”. Mums ir grūti atstāt savas ērtības, tomēr ir sevi jāpārvar un jādodas pretī citiem – jāapmeklē kāds slimnieks, jāpalīdz, kuram tas ir vajadzīgs utt. Tādā veidā mēs varam salauzt šo apburto “harmonijas” loku, kurā mūs mēģina iesprostot ļaunie gari un iedzīt pasaulīguma slazdos.

J. Evertovskis / VR