Kard. Kurts Kohs par nākotnes izaicinājumiem ekumenisma jomā

“Izlīdzināt atšķirības” – par šādu tematu intervijā, kas publicēta Vācijas Katoliskās Baznīcas Interneta lapā, runāja kardināls Kurts Kohs. Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidenta uzmanības lokā bija nākotnes izaicinājumi ekumenisma jomā.

Tā kā noslēgumam tuvojas Reformācijas 500 gadu jubilejas pasākumi, kardināls aplūkoja, kas ir panākts šī gada laikā. Ļoti pozitīvi viņš novērtē kopējo atceri, kurā, salīdzinājumā ar pagātni, ir izskanējuši mierīgāki polemiskie toņi. Katoļi un protestanti vairāk pievērsušies tam, kas tiem kopīgs, lai kopā varētu slavēt Kristu. Kardināls Kohs atzīstas, ka pirms tam ir domājis, ka Reformācijas jubileja galvenokārt būs centrēta uz Luteru, tomēr praksē pierādījies, ka akcents ir likts uz to, kas vieno, proti, uz ticību Jēzum Kristum.

Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents gada laikā ir piedalījies Reformācijas atceres pasākumos dažādās valstīs. Viņš atgādina, ka Lutera ieviestā reforma katrā vietā ir izpaudusies atšķirīgi. Dažās zemēs tā ir ieviesta tautas kustības rezultātā, citviet, piemēram Ziemeļu zemēs, uzspiesta ar valsts autoritāšu lēmumu. Par Reformācijas atceres kulminācijas punktu kardināls Kohs uzskata 2016. gada 21. oktobri Lundā, kur pāvests Francisks un Pasaules Luterāņu federācijas prezidents Munībs Jūnans kopā vadīja ekumeniskās svinības.

Kritiku par ekumenisko situāciju nesen ir izteicis kardināls Rainers Marija Velki. Viņš ir uzsvēris, ka interpretēt pamatatšķirības kā “savstarpēji bagātinošas dimensijas”, nozīmētu piekārt ekumenismam “nepatiesu etiķeti”. Vai šim spriedumam piekrīt arī kardināls Kurts Kohs? Viņš uzsver, ka atceroties Reformācijas lielo gadskārtu, galvenais uzsvars tika likts uz to, kas ir kopīgs. Taču, joprojām pastāv neatrisinātas problēmas. Kardināls Kohs atkārto, ka pēc parakstītās “Vienošanās par attaisnošanu” ir jāpanāk arī kopīga vienošanās par Baznīcu, Euharistiju un kalpojumu. Šo viņa jau agrāk izteikto iniciatīvu daudzas puses ir pieņēmušas pozitīvi. Pie šāda veida dokumenta jau ir vedis dialogs starp luterāņiem un katoļiem Amerikā. Nesen Pontifikālā Kristiešu vienotības veicināšanas padome ir saņēmusi arī vairākas lappuses garu tekstu ar ierosinājumiem no Somijas. Kardināls Kohs piebilst, ka jautājumiem, kas attiecas uz Baznīcu, Euharistiju un kalpošanu, ir jāpievieno arī jautājumi par ētiku, kas ir jāpadziļina, lai arī tajos panāktu kopēju skatījumu. Šīs problēmas ir izcēlis arī kardināls Velki.

Jautāts, vai ekumenisko situāciju varētu definēt sekojoši: “par Dievu esam vienisprātis, bet vai vienisprātis esam arī par Baznīcu”, kardināls Kohs atbild teoloģiskā un Bībeles skatījumā. Proti, par Kristu esam vienisprātis, bet par Viņa miesu Baznīcu – nē. Tomēr, abas veido vienu veselu un nedalāmu, jo Kristus vēlas būt klātesošs savā miesā un tāds Viņš arī ir. Neraugoties uz to, attiecības starp Kristu un Viņa miesu turpina būt par neatrisinātu problēmu.

Par ekumenisma lielāko šķērsli tiek uzskatīts fakts, ka protestantiem un katoļiem nav kopīgas idejas par ekumenisma mērķi. Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents atzīst, ka tā patiešām ir galvenā problēma. Ir panākta vienprātība par daudziem jautājumiem, kas attiecas uz ticību, taču joprojām nav vienprātības par ekumenisma mērķi. Bez kopīga mērķa ir grūti noteikt nākamos ceļa posmus. Problēma slēpjas tajā, ka abas puses šodien izmanto to pašu formulu, taču atšķirīgā veidā.

Vai tā būtu “atšķirību izlīdzināšana”? Kardināls Kohs apgalvo, ka jā. Daudzi protestanti pašreizējo situāciju tā arī uztver: “esam izlīguši, bet paliekam atšķirīgi. Tagad atliek vienīgi savstarpēji atzīt, ka esam Baznīca.” Savukārt, no katoļu puses mērķis ir tieši “atšķirību izlīdzināšana”.  Ir jāstrādā pie joprojām neatrisinātām problēmām, lai tās vairs nebūtu šķelšanās iemesls ekleziālajā skatījumā. Ja tās izdosies izlīdzināt, tad atšķirības var arī palikt.

Katoliskajā tradīcijā pazīstam liturģijas un ticības prakses ietekmi uz dogmu attīstību. Piemēram, Kristības formulā un Trīsvienības doktrīnā, Dievmātes godināšanā un mariāniskajās dogmās. Vai kaut kas līdzīgs pastāv arī ekumenismā? Kardināls Kohs norāda, ka ticība, ticības dzīve ikdienā un liturģija, arī ekumeniskajā skatījumā ir savstarpēji saistītas. Jo vairāk cilvēki dzīvo saskaņā ar ticību un jo vairāk piedalās kopīgās ticības svinībās, jo lielāku kopējo skatījumu tie iegūst. Tai pašā laikā ir ļoti svarīgi neatdalīt divas realitātes – to, saskaņā ar kuru dzīvojam no tās, kas ir rodama Ticības apliecinājumā.

Kopš Reformācijas ir attīstījies iekšējs evaņģēlisks dinamisms, kas vedis pie tā dēvētajām “brīvajām” kristiešu kopienām visas pasaules līmenī. Ir vērojams straujš šādu kopienu pieaugums, jo īpaši pentekostālajās kustībās. Pentekostāļi šodien sastāda otru lielāko kristiešu realitāti pēc Romas Katoliskās Baznīcas. Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents atzīmē, ka varētu runāt par “kristietības pentekostalizāciju”, jeb par ceturto veidu būt kristiešiem – katoļi, pareizticīgie, protestanti un tagad arī pentokostāļi. Tomēr, saskaņā ar kardināla teikto, šīs daudzās kustības nākotnē nevarētu kļūt par vienu vienīgu kristietības formu. Arī tās smeļas no lielajām vēsturiskajām, jeb par tradicionālajām sauktajām Baznīcām, un nevar tās aizvietot.

Ko no šīm kustībām varētu mācīties Katoliskā Baznīca? Kardināls Kohs atzinīgi vērtē faktu, ka pentekostālo kopienu centrā ir konkrēta ticības pieredze ikdienas dzīvē, jo īpaši, caur Svētā Gara darbību. Tā kā to pašu nevarētu teikt par Rietumu tradīciju, kardināls atzīst, ka šai ziņā no pentekostāļiem varētu kaut ko iemācīties.

Aizvadītajos gados bieži tiek runāts par “mocekļu ekumenismu”. Kristieši ir vajāti un nogalināti neatkarīgi no reliģiskās konfesijas. Kardinālam Kurtam Koham “mocekļu ekumenisms” nozīmē vienu no centrālajiem ekumenisma izaicinājumiem, jo īpaši šodien, kad 80% no visiem pasaulē vajātajiem, tiek vajāti ticības dēļ. “Mocekļu ekumenisms” ir bijis svarīgs temats jau pāvesta Jāņa Pāvila II laikā, kurš komunisma un nacisma diktatūras gados pats ir pieredzējis, ka mēs, kristieši, piederam cits citam. Šis temats savu kontinuitāti rod arī šodien, pāvesta Franciska pontifikātā. Viņš mocekļu izaicinājumu ir noformulējis sekojoši: “Ja diktatori mūs, kristiešus, vieno nāvē, kā gan mēs varam būt šķirti dzīves laikā?”

I. Šteinerte/VR