Krievija: tendence uzpirkt ikonas elitāras publikas vajadzībām

Viena no iemīļotākajām krievu ikonām, tautā saukta “Eņģelis ar zelta matiem” varētu tikt pārvietota no Sanktpēterburgas Krievu muzeja, kur to līdz šim var aplūkot jebkurš interesents, uz seno cara kapelu 200 metru attālumā. Arī kapela kalpo tikai kā muzejs, jo liturģiskās ceremonijas šeit vairs nenotiek. Atšķirība ir tā, ka šeit vērtīgo sakrālās mākslas darbu varēs aplūkot tikai atsevišķi skatītāji, galvenokārt politiskās elites pārstāvji un viņu viesi. Kā vēstī aģentūras “Asianews” korespondents no Krievijas Vladimirs Rožanskis, ikonu pārvietot ir ieinteresēts Pareizticīgo Baznīcas subdiakons un uzņēmējs Sergejs Šmakovs, kuram ar augstākās garīdzniecības atļauju nesen jau ir izdevies no šī paša muzeja pārvietot citu vērtīgu ikonu – XIII gadsimtā gleznoto Odigitrija Dievmātes attēlu, sauktu par “Toropetskaja”.

Senās krievu ikonas, ko pazīst un godina visā pasaulē, nav vienīgi dārgas kristīgās ticības relikvijas, bet ir arī vēstures liecinieces, tai skaitā nesen notikušajam pārejas posmam attiecībās starp valsti un Baznīcu, kā arī starp visu Krievijas sabiedrību un tās kultūras identitāti. Padomju laikā Baznīca šeit izcieta milzīgas vajāšanas, garīdznieku un laju arestus, izsūtīšanas, nošaušanas. Tika konfiscēts, vai iznīcināts sakrālās mākslas mantojums. Vajāšanas sākās tieši ar dekrēta izdošanu par Baznīcas īpašumu konfiskāciju 1922. gada 23. februārī, nedaudz vēlāk pēc tam, kad bija noslēdzies pilsoņu karš, kas visā Krievijā izraisīja milzīgu neražu. Bads kalpoja par iemeslu Ļeņina un Trocka centieniem uzbrukt Baznīcai, lai arī formāli tika atzīta reliģiskā brīvība.

Garīdznieku atteikšanās nodot sakrālos priekšmetus, boļševikiem pavēra iespēju vainot Baznīcu grūtībās nonākušo ļaužu ciešanās un pamudināt tos uz sacelšanos. Vatikāns, cenšoties glābt situāciju, piedāvāja vākt grandiozu ziedojumu kolekti visā pasaulē, lai atpirktu un atdotu gan katoļiem, gan pareizticīgajiem viņu nolaupītos kulta priekšmetus. Tomēr, dievnamu izlaupīšanai un garīdznieku nosūtīšanai uz lēģeriem sekoja ar reliģiju saistītu vietu slēgšana, vai pat uzspridzināšana. Pēc Staļina pavēles tika uzspridzināta arī Kristus Pestītāja katedrāle blakus Kremlim Maskavā, kas šodien ir atjaunota. Komunisti sadedzināja milzīgu skaitu grāmatu, taču ikonas, jo sevišķi vērtīgākās no tām, tika pasargātas. Iespējams, ka tas ir izskaidrojams ar sava veida māņticību, ka pat visnesaudzīgākie ateisti nespēja pacelt roku pret sakrālajiem attēliem, kuru godināšana bija dziļi iesakņojusies krievu tautā.

Daudzas ikonas tika pārdotas nelegālā ceļā. Līdz pat šodienai visas pasaules antikvariātos tiek tirgotas vairāk, vai mazāk autentiskas krievu ikonas. Daudzas citas tika noglabātas nepieejamos depozītos. Taču, laikam ritot arī padomju laikos izaugušo paaudzi sāka pārņemt sakrālo attēlu valdzinājums. Tika atvērtas ekspozīciju zāles, kuras, bez šaubām, nebija pieejamas jebkuram pilsonim. Apmeklētāji galvenokārt bija partijas funkcionāri un viņu viesi, to skaitā ārzemju delegācijas, kurām ar lepnumu tika izrādīts pagātnes mantojums.

Vispazīstamākās ikonu krātuves ir Tretjakova galerija Maskavā, kurā glabājas vairāki Andreja Rubļova darbi, Lielās Novgorodas muzejs un Krievu muzejs Sanktpēterburgā, no kura drīz var pazust “Eņģelis ar zelta matiem”.

Vērtīgā ikona, kurā ir attēlots erceņģelis Gabriels, ir kļuvusi par Krievu muzeja simbolu. Tā šeit atrodas kopš 1934. gada un par tās autoru tiek uzskatīts Simons Ušakovs – XII gadsimta Novgorodas skolas ikonogrāfs. Šis laiks sakrīt ar Senās Krievzemes kristīgās kultūras sākumiem. Tātad, “Eņģelis ar zelta matiem” ir liecinieks krievu pareizticības dzimšanai. Ikonas glabāšana prasa lielu uzmanību un gādību gan sava antīkā rakstura, gan rakstīšanas tehnikas dēļ, saskaņā ar kuru katrs attēlā redzamais eņģeļa mats ir veidots ar atsevišķu zelta pavedienu.

Kā rāda pieredze, vairākas sakrālās mākslas darbu pārvietošanas iniciatīvas, kas mūsdienu Krievijā notiek ar aizbildināšanos atgriezt tās dievnamos, galu galā noslēdzas ar vērtīgo priekšmetu nonākšanu plašai publikai slēgtās krātuvēs. Bieži vien tie tiek glabāti nepiemērotos apstākļos un pamazām iet bojā.

I. Šteinerte/VR