2017-09-28 15:21:00

Sirdsapziņas pārmetumi – zīme, ka esam uz pestīšanas ceļa


Ceturtdienas, 28. septembra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās sirdsapziņas pārmetumiem, norādot, ka tie ir zīme tam, ka atrodamies uz pestīšanas ceļa. Ko varam darīt, lai atbrīvotos no šiem pārmetumiem?

Vispirms Francisks aicināja nebaidīties paskatīties uz savu dzīvi patiesības gaismā, apzināties savus grēkus, atzīties tajos un lūgt no Kunga piedošanu. Šodienas Evaņģēlijā lasām, ka Hērods, dzirdot par Jēzus veiktajiem brīnumiem, sāka uztraukties. Svētais tēvs skaidroja, ka viņš nesaprata notiekošo, nezināja, ko domāt, bet “iekšā kaut ko juta”. Tā nebija ziņkārība, tie bija sirdsapziņas pārmetumi. Hērods gribēja satikt Jēzu, lai “nomierinātu” savu sirdsapziņu. Viņš gribēja redzēt Jēzus veiktos brīnumus, bet… nodeva Viņu Pilātam. Tā Jēzum nācās dārgi samaksāt – samaksāt ar savu dzīvību. Tātad, Hērods aizklāja vienu noziegumu (Jāņa Kristītāja nonāvēšanu) ar citu, ar jaunu noziegumu. Viņš savus sirdsapziņas pārmetumus “aizlāpīja” ar vēl vienu noziegumu līdzīgi kā notiek tad, kad kāds nogalina baiļu dēļ. Sirdsapziņas pārmetumi nav vienkāršas “atmiņas” par kādu notikumu, bet tā ir “rēta” jeb “pušums” – sacīja Francisks.

Kad mēs izdarām kaut ko sliktu, šī rēta sāp. Taču tā ir slēpta rēta. To nevar redzēt. Pat es pats to neredzu, jo pierodu pie tās un mēģinu veikt “atsāpināšanu”. Šī rēta joprojām pastāv un sāp, un kad tā sāp, mēs jūtam, ka kaut kas “grauž”. Tie ir pārmetumi. Es ne tikai apzinos, ka esmu rīkojies slikti, bet to jūtu. Es to jūtu savā sirdī, savā miesā, dvēselē. Tad rodas kārdinājums “aizklāt” šo rētu, lai to nejustu.

Turpinājumā pāvests atzina, ka sirdsapziņas pārmetumi, patiesībā, ir žēlastība. “Mums vajadzētu – atļaujiet man lietot šo vārdu – ‘nokristīt’ savu rētu jeb piešķirt tai vārdu”, viņš sacīja. Mums vajadzētu palūkoties uz sevi patiesības gaismā, saskatīt, ar ko tā rēta ir saistīta. Kā to izdarīt?

Šai sakarā Svētais tēvs ieteica vispirms lūgties: “Kungs, apžēlojies par mani grēcinieku!” Kungs uzklausīs tavu lūgšanu – viņš uzsvēra. Pēc tam, mums vajadzētu izvērtēt savu dzīvi. “Bet ko darīt, ja es neredzu, kā un no kurienes nāk šīs sāpes, kas ir simptoms?” “Lūdz kādam palīdzību”, turpināja pāvests. Tātad, šeit var noderēt citas personas palīdzība. Otrs cilvēks var mums palīdzēt atrast un saskatīt rētu.

Francisks paskaidroja, ka “piešķirt vārdu” nozīmē būt konkrētiem. Svarīgi sev atzīt, ka man ir sirdsapziņas pārmetumi tādēļ, ka es izdarīju konkrēti to un to. Būt atklātam un konkrētam kā bērnam, kurš iet pie grēksūdzes. Konkrēti pateikt, kas ir izdarīts, tādējādi atklājot patiesību. Un lai to izdarītu, man ir jābūt pazemīgam Dieva priekšā. Tad varu būt drošs, ka Dievs palīdzēs tikt ar šo lietu galā. Lūk, tas ir iekšējās dziedināšanas ceļš.

Noslēgumā pāvests atgādināja, lai mēs nebaidītos no sirdsapziņas pārmetumiem, jo tie ir zīme, ka atrodamies uz pestīšanas ceļa. Drīzāk mums jāsargājas no to piesegšanas, aizklāšanas, “aizpūderēšanas”. Ja būsim patiesi, tad Kungs mūs arī dziedinās. Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja lūgt, lai Dievs dāvā žēlastību un drosmi spēt sevi apsūdzēt, lai tādējādi ietu piedošanas ceļu.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.