Cerība kā dzīvesprieka avots un zāles pret iekšējo tukšumu

Dievs mūs radīja priekam un laimei. Viņš negrib, lai mēs sabruktu zem melanholisko domu nastas un ciestu no dvēseles tukšuma. Viņš grib, lai glabājam sevī dzīvu cerību, kas uztur un vairo mūsos šo dzīvesprieku – sacīja pāvests 27. septembra katehēzes mācībā. Šoreiz viņš aplūkoja cerības ienaidniekus. Francisks atgādināja, ka mēs neesam vieni cīņā ar mazdūšību un bezcerību, ar kārdinājumu nolaist rokas un padoties garīgajam slinkumam. Mūsu pusē ir Dievs. Tāpēc neviens nevar mums atņemt cerību – viņš uzsvēra. Un kamēr vien mums būs cerība, tikmēr mēs dzīvosim.

Uzrunājot trešdienas vispārējās audiences dalībniekus, Svētais tēvs atgādināja, ka cerība ir visdievišķākais tikums, kāds mīt cilvēka sirdī. Ja cilvēki to nebūtu dzīvinājuši, tie nekad nebūtu izgājuši no savām alām un nebūtu atstājuši pēdas pasaules vēsturē. Izcilais franču dzejnieks Šarls Pegī ir sarakstījis par cerību brīnišķīgas lappuses (sal. Le Porche du Mystère de la deuxième vertu). Viņš poētiski apgalvo, ka Dievs ne tik daudz apbrīno cilvēku ticību, un pat ne mīlestību, cik cerību. “Lai tie nabaga bērni paskatās, kā viss ies, un lai tic, ka rīt būs atkal labāk”, raksta Pegī, tādējādi pamudinot mūs pievērst savas domas daudziem trūcīgajiem strādniekiem, zemniekiem, migrantiem, kuri, meklējot labāku nākotni, dodas no vienas vietas uz otru, kuri, neraugoties uz šī brīža grūtībām, neatlaidīgi cīnās, jo tic un cer, ka viņu bērnus sagaidīs labāka un taisnīgāka dzīve. Tie, kuri ir spiesti pamest savas mājas, savu dzimteni un ģimeni, lai nodrošinātu sev un saviem mīļajiem cienīgu dzīvi, aizbrauc ar cerību sirdī. Cerība viņu sirdī ir kā tāds dzinējspēks. Cerība ir dzinējspēks arī to sirdī, kuri uzņem iebraucējus, jo vietējiem iebraucēji ir jāiepazīst un jānodibina ar viņiem kontakts.

Cerība ir pamudinājums “dalīties ceļā”, “ceļot kopā” – turpināja pāvests. Mēs veicam kopīgu ceļu – vieni ierodas mūsu zemē, bet mēs izejam viņiem pretī, mēģinām viņus saprast, izprast viņu kultūru un valodu. Tas ir ceļš divatā, ko nav iespējams veikt bez cerības. Cerība ir pamudinājums ceļot pa dzīvi kopā, kā to mums atgādina Caritas kampaņa, ko šodien atklājam. Brāļi, nebaidīsimies ceļot kopā! – mudināja Francisks. Nebaidīsimies! Nebaidīsimies dalīties cerībā!

Pirms saistībā ar minēto kampaņu vērsties pie visas sabiedrības ar speciālu aicinājumu, Svētais tēvs, turpinot katehēzi, atgādināja, ka cerība nav domāta tiem, kuri dzīvo “ar pilnu vēderu”. Ne velti, pirmie cerības vēstneši vienmēr bija nabagi. Tāpēc var sacīt, ka nabagi, tai skaitā ubagotāji, ir vēstures “galvenie varoņi” – teica Francisks. Viņi bija vajadzīgi Dievam, lai Dievs varētu ierasties pasaulē. Runa ir par Jāzepu, Mariju, Betlēmes ganiem. Ziemassvētku naktī pasaule gulēja, bet vienkāršie ļaudis slepus gatavojās “labestības revolūcijai”. Šie nabagi, no kuriem daži dzīvoja ar iztikas minimumu, bija bagāti ar to, kas pasaulē ir visvērtīgākais, proti, viņi nesa sevī vēlmi pēc pārmaiņām. Pāvests atzina, ka cilvēks, kuram ir viss, reizēm ir nelaimīgs. Jaunietis, kurš nav iemantojis gaidīšanas un pacietības tikumu, kuram ne pie kā nav bijis jāsvīst, jau savos divdesmit gados piedzīvo vislielāko nelaimi – viņš vairs neko negrib. Vislielākā nelaime – atrasties pie durvīm, kas ir aizvērtas cēliem ideāliem un sapņiem.

Francisks norādīja, ka vislielākais cerības ienaidnieks ir dvēseles tukšums. Neviens nevar apgalvot, ka var būt pasargāts no šīm briesmām, jo arī kristietis var piedzīvot kārdinājumus pret cerību. Seno laiku mūki atmaskoja dedzības lielāko ienaidnieku, saucot to par “diendusas dēmonu”, kas iezogas cilvēka dzīvē brīdī, kad tas ar saviem labajiem darbiem un dedzību atrodas pašā zenītā. Šis kārdinājums mūs pārsteidz tad, kad vismazāk to gaidām. Mūsu dienas kļūst monotonas un garlaicīgas. Liekas, ka nav vairs nekā, kā dēļ būtu vērts pūlēties. Garīgajā dzīvē to sauc par “acēdiju”– sacīja pāvests.

Ja kaut kas tāds atgadās, tad kristietis zina, ka ar to nedrīkst samierināties. Ar to ir jācīnās. Dievs mūs ir radījis priekam un laimei. Viņš negrib, lai mēs sabruktu zem melanholisko domu nastas. Tāpēc svarīgi būt nomodā pār savu sirdi un pretoties domai, ka es esmu nelaimīgs. Šādas domas nav no Dieva – uzsvēra Francisks. Tad, ja mēs redzam, ka mums pietrūkst spēka, un cīņa ar savām iekšējām bailēm liekas esam pārāk smaga, varam vienmēr meklēt palīdzību pie Jēzus un piesaukt Viņa Vārdu. Mēs varam atkārtot un atkārtot šo vienkāršo lūgšanu: “Kungs Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls, apžēlojies par mani grēcinieku!” Svētais tēvs atgādināja, ka tā ir cerības lūgšana, jo tādā veidā es griežos pie tā, kurš ir spējīgs plaši atvērt durvis, atrisināt problēmu, palīdzēt man pacelt galvu, lai tālumā ieraudzītu apvārsni, cerības apvārsni. Ja jau Jēzus uzvarēja pasauli, tad Viņš var uzvarēt arī visu, kas mūsos pretojas labajam. Ja Dievs būs ar mums, tad neviens nespēs mums nozagt šo tikumu, kas mums ir tik ļoti vajadzīgs, lai mēs varētu dzīvot. “Neviens nespēs mums atņemt cerību. Iesim uz priekšu!” mudināja Francisks.

Kā jau iepriekš tika minēts, šodien pāvests atklāj starptautisko migrācijas jautājumam veltīto Caritas divu gadu kampaņu, kuras moto ir: “Ceļš kopā”. Tāpēc vispārējā audiencē piedalījās arī Caritas pārstāvji, migranti, bēgļi un patvēruma meklētāji. Svētais tēvs atzina, ka kampaņa ir zīme tam, ka Baznīca ir atvērta. Viņš atgādināja, ka pats Kristus aicina mūs pieņemt savus brāļus un māsas ar atplestām rokām. Kad mūsu rokas ir plaši atplestas, tās ir gatavas sirsnīgam apskāvienam, kā to simboliski atklāj Svētā Pētera laukuma kolonāde, simbolizējot māti Baznīcu, kas apskauj visus, ejot kopīgu ceļu. Piebildīsim, ka Caritas kampaņas mērķis ir veidot stiprāku sabiedrību, veicinot dažādu kopienu tikšanos. Caritas kampaņas laikā vēlas paraudzīties uz migrācijas iemesliem, izjaukt mītus par migrantiem un satuvināt migrantus un vietējo sabiedrību.

J. Evertovskis / VR, Katolis