Žēlsirdība ir ne viena vien katoļa klupšanas akmens

Slavenais 16. un 17. gadsimta mijas mākslinieks Mikelandželo Merīzi da Karavadžo ir darba “Svētā Mateja aicinājums” autors. Tas tiek uzskatīts par vienu no viņa nozīmīgākajiem darbiem, kura gleznošanai mākslinieks iedvesmojās no Mateja evaņģēlija 9. nodaļas fragmenta (9, 9-13). Gleznu varam apskatīt Franču Svētā Luī baznīcā, pašā Romas vēsturiskajā centrā. Tā esot ļoti tuva pāvesta Franciska sirdij. Tā kā 21. septembrī Baznīca atzīmē apustuļa un evaņģēlista, sv. Mateja svētkus, tad pāvests rīta dievkalpojuma homīlijā pievērsās šī svētā aicinājumam jeb stāstam par viņa atgriešanos. Runājot par minēto Evaņģēlija epizodi, Francisks uzsvēra, ka durvis, pa kurām varam ieiet, lai satiktu Jēzu, ir sevis atzīšana par grēcinieku. Tieši tas ir pirmais nepieciešamais pestīšanas nosacījums.

Fragmentu, kurā tiek atstāstīta Mateja atgriešanās, var iedalīt trīs posmos: tikšanās, svētku svinēšana un ieļaunošanās. Pēc tam, kad Jēzus bija izdziedinājis paralizēto, Viņš satiek Mateju. Kungs Viņu ierauga sēžam pie nodokļu iekasēšanas galda. Matejs lika Izraēļa tautai maksāt nodokļus, lai pēc tam tos nodotu tālāk romiešiem. Tāpēc tauta viņu nemīlēja un uzskatīja par dzimtenes nodevēju. Taču Jēzus uzlūko šo vīru un tam saka: “Seko man!”. Matejs tūlīt piecēlās un Viņam sekoja. Pāvests pastāstīja, ka, no vienas puses, sastopamies ar Mateja neuzticīgo skatienu, kas tika raidīts gan uz Dievu, gan arī naudu (Karavadžo viņu attēlo kā tādu, kurš, sagrābis, tur naudu), bet, no otras puses, mūsu priekšā ir Jēzus ar savu žēlsirdīgo skatienu. Jēzus raugās uz Mateju ar lielu mīlestību. Pateicoties Jēzus skatienam, nokrīt naudas kārā Mateja pretestības zvīņas, viņš pieceļas un seko Jēzum. “Šī vīra sirds varēja piepildīties ar Jēzus mīlestību, jo viņš apzinājās, ka ir grēcinieks”, teica Francisks. Matejs apzinājās, ka neviens viņu neieredz. Tieši šī apziņa atvēra durvis Jēzus žēlsirdībai. Lūk, grēcinieka un Jēzus satikšanās.

Pirmais nosacījums pestīšanas iemantošanai ir atzīšana, ka es atrodos briesmās. Izdziedināšanas priekšnoteikums – justies slimam. Un lai es varētu tikt uzlūkots ar žēlsirdīgu skatienu, man jāapzinās, ka esmu grēcinieks. Iztēlosimies Jēzus skatienu, kas ir tik skaists, tik labs un tik žēlsirdīgs – mudināja Svētais tēvs. “Kad lūdzamies, tad arī mēs sajūtam pār sevi šo skatienu. Tas ir mīlestības, žēlsirdības skatiens. Tas ir skatiens, kas mūs glābj. Tāpēc nebaidies!”

Otrā epizode saistās ar svētkiem. Matejs, piedzīvojis prieku par satikšanos ar Jēzu, sarīkoja maltīti, kurā piedalījās ne tikai Jēzus, bet arī Mateja draugi – tādi paši muitnieki un grēcinieki kā viņš pats. Galda viesi noteikti uzdeva jautājumus un Kungs atbildēja. Šai sakarā pāvests norādīja uz minētā evaņģēlija fragmenta saistību ar Lūkasa evaņģēlijā teikto: “Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem” (Lk 15). Tātad, runa ir par tikšanās ar Debesu Tēvu atzīmēšanu jeb “žēlsirdības svētkiem”. Francisks atzina, ka Jēzus neskopojas ar žēlsirdību. Viņš to “šķiež pa labi un pa kreisi”.

Te nonākam pie trešās epizodes, kas saistīta ar ieļaunošanos. Farizeji, redzot, ka Jēzus ēd pie viena galda ar muitniekiem un grēciniekiem, jautāja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Pāvests norādīja, ka katra ieļaunošanās sākas ar šiem vārdiem: “Kā tad tā…? Kāpēc?” To dzirdot, jāņem vērā, ka aiz tā slēpjas ieļaunošanās. Būtībā, šeit ir runa par nekalpošanu likuma burtam. Farizeji labi pārzināja “doktrīnu”. Viņi zināja ceļu uz Debesu valstību. Viņi labāk par visiem zināja, kas jādara, bet bija aizmirsuši pašu pirmo, tas ir, mīlestības bausli. Tā viņi sevi ieslēdza “upuru lādē” un varbūt domāja: “Saliksim Dievam upuri, darīsim visu tā, kā jādara, un iemantosim pestīšanu”. Viņi domāja, ka pestīšanas iemantošana ir atkarīga tikai no viņiem pašiem. Viņi jutās droši – skaidroja Francisks, piebilstot, ka tā nav taisnība, jo mūsu Pestītājs ir Dievs, mūsu Pestītājs ir Jēzus Kristus.

Šo “kā tad tā?” nereti dzirdam arī no katoļticīgo mutes, kad tie redz kādu darām žēlsirdības darbus – turpināja Svētais tēvs. “Kā tad tā? Kāpēc?”, viņi brīnās. Un Jēzus skaidri pasaka: “Ejiet un mācieties, kas ir žēlsirdība. Es gribu nevis upurus, bet žēlsirdību. Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet grēciniekus”. “Ja tu gribi, lai Jēzus arī tevi paaicina, tad atzīsti, ka esi grēcinieks”, piebilda Francisks. Viņš paskaidroja, ka nav runa par abstraktu atzīšanos, bet par “konkrētu grēku” atzīšanu. Mums visiem ir daudz grēku. Tāpēc ļausim, lai Jēzus mūs uzlūko ar savu mīlestības un žēlsirdības pilno skatienu. Homīlijas noslēgumā pāvests atzina, ka arī šodien Baznīcā ir daudz ieļaunojumu. Nereti ticīgie saka: “Nē, to taču nedrīkst, viss ir skaidrs, nedrīkst un viss… Tie tur ir grēcinieki, no viņiem jāturas pa gabalu”. Tādā veidā ne viens vien tika pat vajāts, piemēram, Žanna d’Arka, kura izrādījās esam svēta, vai svētā Terēze, kuru uzskatīja par herētiķi. Kristus atkārto: “Es gribu žēlsirdību, nevis upurus”. Durvis, pa kurām varam ieiet, lai satiktu, Jēzu ir sevis atzīšana par tādiem, kādi esam, raudzīšanās uz sevi patiesības gaismā, sevis atzīšana par grēcīgiem. Tad Jēzus nāks un mēs Viņu satiksim. Tikšanās ar Jēzu ir ļoti skaists notikums – uzsvēra pāvests.

J. Evertovskis / VR