Vai es neesmu vienaldzīgs pret tiem, kurus piemeklējušas nelaimes?

Kā mēs varam palīdzēt bērniem, kuriem nav ko ēst, paverdzinātajām sievietēm un citiem cilvēkiem, kuri cieš? Atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta 19. septembra rīta Svētās Mises homīlijā. Francisks kārtējo reizi aicināja mūs ielūkoties savā sirdsapziņā un uzdot sev, piemēram, šādu jautājumu: Vai, skatoties ziņas, kurās tiek parādītas dažādas traģēdijas, manas “iekšas sagriežas” vai varbūt esmu nejūtīgs?

Uzrunā Svētais tēvs pievērsās trīs atslēgas vārdiem: “līdzjūtība”, “tuvošanās” un “atgriešana” jeb personas cieņas atjaunošana. Viņš lūdzās, lai, redzot citu cilvēku ciešanas, Kungs mums dod līdzjūtības žēlastību, pamudina mūs viņiem tuvoties un palīdz atjaunot to cieņu, ar kādu Dievs viņus ir apveltījis. Visnabadzīgākie no vergiem savā laikā bija bāreņi, atraitnes un svešzemnieki. Tādu, protams, netrūkst arī šodien. Tāpēc Romas bīskaps aicināja parūpēties par viņiem, lai viņi varētu integrēties sabiedrībā. Jēzus spēj visu redzēt visos sīkumos, jo Viņš uzlūko sirdi. Viņš raugās ar līdzjūtību – uzsvēra pāvests.

Līdzjūtība ir sajūta, kas neatstāj mūs vienaldzīgus. Šī sajūta mīt sirdī – viņš sacīja. Tā nav tas pats, kas “žēlums”. Būt līdzjūtīgam nenozīmē sacīt: “Ak vai, nabaga cilvēki!”. Līdzjūtība skar arī mūs. Just līdzi nozīmē ciest līdz ar cietēju. Kungs iziet pretī atraitnei un bārenim. Kāds varētu iebilst: “Liecies taču mierā…, tāda ir dzīve…, tās ir traģēdijas, kas notiek…”. Nē! Kungam svarīgāka bija atraitne un tas mirušais bārenis nekā pūlis, kuru Viņš uzrunāja, un kas Viņam sekoja. Kāpēc? Tāpēc ka viņa sirds tika aizkustināta. Šajā gadījumā Kungs savā žēlsirdībā “iežēlojās” un steidzās palīgā.

Turpinot homīliju, Francisks norādīja, ka līdzjūtība, tātad, liek mums “tuvoties” otram cilvēkam. Citādi, mēs daudz ko varam redzēt un ievērot, bet reizē netuvoties un palikt stāvam uz vietas.

Tuvoties un pieskarties realitātei. Pieskarties. Neskatīties pa gabalu – sacīja pāvests. Vispirms Jēzus jūt līdzi, tad pienāk klāt un pēc tam izdara brīnumu. Viņš nesaka: “Uz redzēšanos. Es došos tālāk”. Nē. Viņš paņem jaunekli un “atdod to atpakaļ” savai mātei. Jēzus dara brīnumus, lai atgrieztu cilvēkus atpakaļ savā īstajā vietā. To Viņš panāca ar savu pestīšanas darbu. Dievs juta līdzi. Viņš pienāca mums klāt savā Dēlā un atgrieza mums Dieva bērnu cieņu. Viņš mūs visus radīja no jauna.

Vēršoties pie Vatikāna viesu nama kapelā sanākušajiem ticīgajiem, Svētais tēvs tos mudināja rīkoties tā, kā rīkojās Jēzus, ņemt no Kristus piemēru, nevis “palīdzēt” trūkumcietējiem pa gabalu, jo kāds varbūt ir netīrs, nav bijis dušā un smako, bet pienākt viņiem klāt. Mēs ik dienas skatāmies televīzijas ziņas un redzam, ka tur vai citur ir notikusi kāda traģēdija, bērniem nav ko ēst vai jādodas karot, tiek paverdzinātas sievietes, cilvēkus piemeklējušas nelaimes. “Nabaga cilvēki”, mēs norunājam, pārslēdzam kanālu un turpinām skatīties kādu “ziepju operu”. “Taču tā nav kristīga rīcība”, uzsvēra pāvests.

Šai sakarā viņš aicināja katru uzdot sev jautājumu: Vai es esmu spējīgs just līdzi? Vai es lūdzos par šiem nelaimīgajiem cilvēkiem? Vai redzot citu nelaimes, man “sagriežas iekšas”? Vai mana sirds patiesi sāp, vai sajūtu tikai žēlumu, nosakot: “Ak, nabaga ļaudis”? Ja es to nespēju, tad man ir jālūdz: “Kungs, dod man līdzjūtības žēlastību!” – atgādināja Francisks.

Noslēgumā Svētais tēvs paskaidroja, ka mums vajadzētu palīdzēt cilvēkiem, kas cieš, ar savām lūgšanām, aizlūgumiem un kristīgo stāju un attieksmi, lai tādējādi šie cilvēki atkal tiktu atgriezti sabiedrībai, ģimenei, darba pasaulei – vārdu sakot, lai viņi varētu atkal dzīvot normālu ikdienas dzīvi.

J. Evertovskis / VR