2017-08-02 13:34:00

Kā katru dienu uzsākt ar entuziasmu?


Būt kristietim nozīmē raudzīties uz gaismu pat tad, kad liekas, ka pasaule ir tumsā tīta – sacīja pāvests 2. augusta katehēzes mācībā. Trešdienas vispārējā audience šodien, pirmo reizi pēc mēneša ilga pārtraukuma, lielā karstuma dēļ notika nevis Svētā Pētera laukumā, bet Pāvila VI zālē. Francisks savā uzrunā atgriezās pie jau agrāk aizsāktā cerības temata un saistīja to ar Kristības sakramentu.

Senajos laikos baznīcas tika būvētas ar skatu uz austrumiem. Cilvēks ienāca dievnamā pa durvīm, kas bija atvērtas uz rietumiem, un, dodoties tuvāk altārim, devās austrumu virzienā. Tas bija ļoti nozīmīgs simbols – atzina Svētais tēvs. Mēs, modernā laikmeta cilvēki, esam par to aizmirsuši. Rietumi ir vieta, kur riet saule, kur izdziest gaisma. Turpretī austrumos tumsu aizstāj rīta gaisma. Šis simbols mums atgādina Kristu, kurš ir rīta Auseklis. Viņš ir Saule, kas uzlēca no augšienes (sal. Lk 1, 78). Bez tam, senajos laikos cilvēks Kristības sakramenta saņemšanas brīdī, raugoties uz rietumiem, atteicās no sātana, bet, vēršot savu skatu uz austrumiem, apliecināja ticību. Šajā kontekstā, turpinot katehēzi, pāvests jautāja: “Ko nozīmē būt kristietim?” Viņš atbildēja, ka būt kristietim nozīmē raudzīties uz gaismu, turpināt ticēt gaismai un apliecināt savu ticību gaismai pat tad, kad pasaule ir tumsā tīta.

Kristieši nav pasargāti ne no ārējas, ne iekšējas tumsas – sacīja Francisks. Viņi nedzīvo ārpus pasaules, bet ar Kristībā saņemtās žēlastības palīdzību ir “orientēti” (latīņu un itāliešu valodā šim vārdam ir tāda pati sakne kā vārdam “austrumi”): tas ir, viņi tic nevis tumsai, bet dienas gaismai; viņi nepadodas naktij, bet cer, ka pienāks rīta ausma; viņi neļaujas nāves sakāvei, bet tiecas uz augšāmcelšanos; ļaunums nespēj viņus saliekt, jo viņi vienmēr tic, ka labajam ir bezgalīgas iespējas. Lūk, mūsu kristīgā cerība ir Jēzus gaisma, pestīšana, ko Jēzus mums dāvā ar savu gaismu, kas mūs izglābj no tumsas varas.

Turpinot, pāvests atgādināja, ka mēs neesam bāreņi, jo mums ir Tēvs, kurš ir Dievs. Mēs ticam, ka Dievs ir Tēvs, ka Jēzus ieradās mūsu pasaulē, ka Viņš ir mūsu vidū, ka Svētais Gars nemitīgi darbojas visas cilvēces labā un darbosies tik ilgi, kamēr tiks uzveiktas visas vislielākās pasaules ciešanas. Tā ir mūsu gaisma. Tā ir mūsu cerība, kas palīdz mums celties katru rītu no jauna. Mēs ticam, ka katrs mīlestības žests, katra draudzība, visas labās vēlēšanās kādu dienu tiks pilnībā piepildītas Dievā. Tas ir spēks, pateicoties kuram mēs varam katru dienu uzsākt un dzīvot ar jaunu entuziasmu. Tā ir mūsu cerība. Tā ir mūsu gaisma. Mēs dzīvojam Dieva Tēva, Jēzus – mūsu Pestītāja un Svētā Gara gaismā un, pateicoties šai gaismai, ejam savā dzīvē vienmēr uz priekšu.

Runājot par gaismu, pāvests paskaidroja, ka tā simbolizē augšāmcēlušos Kristu. Tāpēc Kristības brīdī jaunkristītā bērna vecāki saņem aizdegtu sveci, kuras liesmas avots ir Lieldienu nakts svece. Kad pēdējā tiek ienesta tumšajā dievnamā, ticīgie no tās aizdedzina savas sveces un to liesmu izplata tālāk saviem blakus stāvētājiem. Tādā veidā tiek simbolizēts, ka Kristus Augšāmcelšanās gaisma izplatās visu kristiešu dzīvē. Baznīcas uzdevums ir izplatīt Kristus gaismu. Un jo vairāk mūsos ir šīs gaismas, jo dzīvāka ir visa Baznīca – uzsvēra Francisks. Šajā sakarā viņš atgādināja, lai katrs ticīgais vienmēr paturētu prātā savu Kristību.

Cik no jums atceras savu Kristības datumu? – jautāja Svētais tēvs. Ja kāds to nezina, tad ir aicināts griezties pie saviem vecākiem vai vecvecākiem un to uzzināt. Tas ir mājas uzdevums, ko Francisks lika izpildīt gan šodienas audiences dalībniekiem, gan arī visiem ticīgajiem. Kristības sakramenta saņemšanas diena ir mūsu atdzimšanas un gaismas diena, kurā kļuvām par īstiem cilvēkiem un Dieva bērniem. Tāpēc ir tik svarīgi izplatīt šo gaismu tālāk. Kristietis atklāj pasaulei Jēzu. Viņš atklāj Jēzu īpaši tiem, kuri piedzīvo pārbaudījumus, ir nonākuši bezcerībā, tumsā vai ir saskārušies ar naidu. To, vai ticīgais ir īsts Kristus liecinieks, var redzēt, pavērojot dažas sīkas iezīmes, proti, paskatoties, vai viņa acīs spīd gaisma, vai viņa sirds dziļumos mājo miers, ko nevar iedragāt pat nekādas grūtības, vai viņš atkal un atkal no jauna mīl un dara labu pat tad, kad piedzīvo vilšanās. Kad nākotnē tiks rakstīta mūsdienu vēsture, ko par mums pateiks? – jautāja pāvests. Vai varēs teikt, ka mēs bijām cerības cilvēki? Ja paliksim uzticīgi savai Kristībai, tad spēsim izplatīt cerības gaismu – viņš uzsvēra. Kristība ir cerības sākums. Tā ir cerības vārti. Runa ir par cerību, kuras avots ir Dievs. Ja būsim uzticīgi Kristības sakramentā saņemtajai žēlastībai, tad spēsim nodot cerību tālāk nākamajām paaudzēm un tās varēs veidot savu dzīvi uz stingriem un drošiem pamatiem.

Tā kā pirms gada Polijā notika Pasaules Jauniešu dienu svinības, pāvests vispārējās audiences noslēgumā pateicās Kungam par jauniešu lielo ticības entuziasmu un lūdzās, lai Svētais Gars turpina viņu sirdīs stiprināt šo ticību. Šodienas jaunieši ir cerības sargi un liecinieki nākamajām paaudzēm. Tā kā svētdien Baznīca svinēs Kunga Pārveidošanās svētkus, Francisks novēlēja, lai mēs nekad nezaudējam cerību un paļāvības pilni ieliekam sevi Kristus – sava Glābēja rokās.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.