Mūsu glābiņš grūtībās – lūgšana, pacietība, cerība

Vissmagākajos savas dzīves brīžos, kad mūs nomāc skumjas, ciešam sāpes vai tiekam nievāti, esam aicināti izvēlēties lūgšanas, pacietības un cerības uz Dievu ceļu – sacīja pāvests piektdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš norādīja, lai mēs neļaujam sevi maldināt un nepadodamies ārējā, taču bezjēdzīgā skaistuma ilūzijai, bet atveram savu sirdi un ļaujam tanī ienākt paša Dieva priekam, sakot Kungam “paldies” par pestīšanu, ko Viņš mums dāvā.

Pievēršoties Tobija grāmatai no Vecās Derības, Francisks paskaidroja, ka Tobijs un Sāra piedzīvoja gan smagus, gan arī skaistus brīžus. Tobijs piedzīvoja vajāšanas un nievas no paša sievas puses, kura tomēr nebija slikta sieviete. Arī Sārai nācās daudz ciest. Abu dzīvē bija ļoti tumši brīži un viņiem pat likās, ka labāk būtu nomirt. Līdzīgus brīžus piedzīvojam arī mēs, taču Kungs vienmēr ved mūs uz priekšu.

Mēs visi esam piedzīvojuši smagus brīžus. Lai gan tie varbūt nav bijuši tik smagi kā Tobijam un Sārai, tomēr mēs zinām, ko nozīmē atrasties tumsā, ciest sāpes, pārdzīvot grūtības. Sāra pievēršas lūgšanai. Savukārt Tobijs saka: ‘Tā taču ir mana dzīve. Iesim uz priekšu!’ Un arī viņš lūdzas. Lūgšana smagajos brīžos ir mūsu lielākais glābiņš – uzsvēra pāvests. Otrā svarīgā lieta ir pacietība. Tobijs un Sāra bija pacietīgi. Tad vēl ir cerība, ka Dievs mūs uzklausīs un izvedīs cauri šiem tumsas brīžiem. Skumju brīdī (vai tās būtu lielas vai mazas skumjas), tumšajos brīžos pievērsīsimies lūgšanai, būsim pacietīgi un glabāsim cerību! Neaizmirsīsim šīs lietas! – mudināja Svētais tēvs.

Minēto personu dzīvē bija arī skaisti brīži, tomēr Francisks atgādināja, ka te nav runa par kāda romāna “happy end” (laimīgām beigām). Pēc pārbaudījumiem šīs personas piedzīvo Kunga klātbūtni un tiek izglābtas. Te runa ir par patiesu skaistumu, bet nevis par mākslīgu, ar kosmētiku “aizmālētu” skaistumu, vai par skaistu salūtu. Runa ir par dvēseles skaistumu. Ko Tobijs un Sāra dara savas dzīves laimīgajos brīžos? Viņi pateicas Dievam. Viņi plaši atver savu sirdi un pateicas Dievam par Viņa dāvanām.

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja pārdomāt, vai mēs savas dzīves dažnedažādos līkločos spējam redzēt, kas notiek mūsu dvēselē? Vai mēs saprotam, ka pārbaudījumi ir mūsu “krusts”? Vai apzināmies, ka tādēļ ir tik ļoti svarīgi lūgties, būt pacietīgiem un glabāt kaut kripatu cerības? Nepadosimies dažādu tukšo lietu maldīgajam vilinājumam, bet paturēsim prātā, ka Kungs ir vienmēr ar mums. Viņš ir ar mums katrreiz, kad vēršamies pie Viņa lūgšanā. Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja pārlasīt Tobija grāmatas fragmentus un lūgt no Kunga žēlastību prast saskatīt un izšķirt, kas mūsos notiek mūsu dzīves drūmajos brīžos, kā varam iet uz priekšu un kas notiek dzīves skaistajos momentos.

J. Evertovskis / VR