Mūžības slieksni pārkāpis kardināls Ļubomirs Husars

31. maijā mūžībā aizgājis emeritētais Kijevas-Haličas arhibīskaps, kardināls Ļubomirs Husars. Viņš ir dzimis 1933. gada 26. februārī Ļvovā. 1944. gadā, kara dēļ visai ģimenei nācās atstāt Ukrainu un patverties Austrijā. Ļubomirs Husars turpināja mācīties ukraiņu emigrantu nodibinātajā Zalcburgas ukraiņu ģimnāzijā. 1949. gadā ģimene devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Šeit nākamais arhibīskaps guva iespēju mācīties Stamfordas Mazajā seminārā Konektikutas pavalstī. Vēlāk studēja filozofiju Svētā Bazīlija kolēģijā. Būdams jau Vašingtonas Garīgā semināra audzēknis, viņš studēja teoloģiju Amerikas Katoļu universitātē. Priestera svetības saņēma 1958. gada 30. martā.

No 1958. līdz 1969. gadam priesteris veica profesora un prefekta pienākumus Svētā Bazīlija eparhiālajā seminārā. 60. gadu beigās viņš veica arī prāvesta pienākumus Vissvētās Trīsvienības draudzē Kerhonksonā, Ņujorkas pavalstī un turpināja studijas Fordemas jezuītu universitātē.

1969. gadā Ļubomirs Husars ieradās Romā, lai specializētos teoloģijā Pontifikālajā Urbāna universitātē. Tai paša gadā viņš iestājās Studītu mūku klosterī Grottaferratā. Mūžīgos svētsolījumus salika 1973. gada 24. jūnijā. Nākamā gada maijā viņam tika uzticēts būt par klostera priekšnieku. Vairāk nekā 10 gadus Ļubomirs Husars pasniedza eklezioloģiju Pontifikālajā Urbāna universitātē. 1977. gada 2. aprīlī viņš tika konsakrēts par bīskapu. Šīs svētības viņš saņēma no varonīgā kardināla Jozefa Slipija rokām.

1985. gadā, pēc Slipija nāves, Ļubomirs Husars kļuva par grieķu katoļu rita arhibīskapa, kardināla Miroslava Ļubačivska ģenerālvikāru. 1993. gadā kopā ar visu studītu klostera kopienu Husars atgriezās Ukrainā un apmetās Ļvovas eparhijā. Tai pašā gadā viņš kļuva par Ļvovas semināra garīgo tēvu. 1995. gadā, atkal kopā ar studītu kopienu, Husars pārcēlās uz Kolodijivku Ternopiļas eparhijā.

1996. gada 22. februārī, līdz ar Kijevas-Višgorodas eparhijas nodibināšanu, Ļubomirs Husars tika nominēts par tās pirmo ekzarhu. Viņš sniedza lielu ieguldījumu, atjaunojot Ukrainas grieķu-katoļu kopienas elementārās struktūras. Ekzarhs bieži brauca uz dažādām Ukrainas vietām, lai sapulcētu kopā grieķu katoļus. 1996. gada grieķu katoļu rita Sinode Husaru iecēla par šīs kopienas arhibīskapa, kardināla Ļubačivska palīgu. Pēc kardināla nāves 2000. gada 14. decembrī pāvests viņu nominēja par apustulisko administratoru “sede vacante ad nutum Sanctae Sedis” Ļvovas grieķu katoļu rita arhibīskapijā. 2001. gada 25. janvārī Ukrainas grieķu katoļu bīskapu Sinode  viņu izvēlēja par Ļvovas arhibīskapu. Tai pašā mēnesī tika saņemts arī pāvesta apstiprinājums. 2004. gada 6. decembrī Ļvovas arhibīskapija tika pārdēvēta par Kijevas-Haličas arhibīskapiju un tās sēdeklis pārcelts uz Kijevu. Kopš tā laika līdz 2011. gada 10. februārim  kardināls Ļubomirs Husars bija Kijevas-Haličas arhibīskaps. Minētajā datumā pāvests pieņēma viņa atteikumu no pienākumu pildīšanas sakarā ar kanonisko vecumu.

Jāpiebilst, ka laikā no 2001. gada 25. janvāra līdz 2011. gada 10. februārim Ļubomirs Husars bija Ukrainas grieķu katoļu Sinodes prezidents. 2005. gada aprīlī viņš piedalījās kardinālu konklāvē, kas izvēlēja pāvestu Benediktu XVI. Par kardinālu Ļubomiru Husaru iecēla pāvests Jānis Pāvils II 2001. gada 21. februāra konsistorijā un piešķīra viņam Svētās Sofijas baznīcas titulu Romā, Via Boccea ielā.

I. Šteinerte/VR