Pateicoties cerībai, jau šodien varam dzīvot priekā

Cilvēkiem ir vajadzīga cerība, lai tie varētu dzīvot, un ir vajadzīgs Svētais Gars, lai tie varētu cerēt – tuvojoties Vasarsvētkiem, trešdienas, 31. maija, vispārējās audiences laikā sacīja pāvests. Šīs dienas katehēzes mācībā viņš pievērsās saiknei starp kristīgo cerību un Svēto Garu. Katehēzes tematam tika izvēlēts fragments no apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem, kurā viņš novēl, lai mēs, Svētā Gara spēkā, kļūtu pārpilni cerībā (sal. Rom 15, 13-14).

Francisks norādīja, ka Svētais Gars ir vējš, kas pūš mūs uz priekšu, notur mūs ceļā, liek mums justies svētceļniekiem un neļauj sēdēt uz vietas. Apustulis Pāvils salīdzina cerību ar enkuru (sal. Ebr 6, 18-19), pāvests to salīdzināja ar buru. Ja enkurs tur laivu drošībā uz vietas, tad, pateicoties burai, tā var virzīties uz priekšu. Cerība, patiesi, ir kā bura – viņš uzsvēra. Tā aiztur Svētā Gara vēju un pārvērš to par dzinējspēku, kas virza laivu uz priekšu – pēc vajadzības – vai nu tālāk dziļumā vai uz krastu.

“Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā”, raksta sv. Pāvils (Rom 15, 13). Svētais tēvs atzina, ka tas ir ļoti skaists novēlējums, un paskaidroja, ko nozīmē vārdi “Cerības Dievs”. Jēdziens “Cerības Dievs” nenozīmē tikai to, ka Dievs ir mūsu cerības objekts, proti, tas, ko ceram kādu dienu sasniegt mūžīgajā dzīvē. Ar to tiek izteikts, ka Dievs ir arī tas, kurš jau tagad liek mums cerēt, turklāt, Viņš mūs padara “priecīgus cerībā” (Rom 12, 12). Runa ir par prieku, ka varam cerēt, par prieku, ko cerība dod šodien, un nevis tikai par cerību, ka varēsim priecāties. Kamēr vien dzīvojam, tikmēr varam cerēt – teikts kādā tautas sakāmvārdā. Patiess ir arī pretējais apgalvojums: kamēr mēs ceram, tikmēr dzīvojam. Cilvēkiem ir vajadzīga cerība, lai varētu dzīvot, un ir vajadzīgs Svētais Gars, lai varētu cerēt – atgādināja Francisks.

Turpinājumā pāvests uzsvēra, ka, pateicoties Svētajam Garam, mēs varam būt cerības pārpilni. Un būt pārpilnam cerībā nozīmē nekad nekrist mazdūšībā – viņš uzsvēra. Tas nozīmē cerēt pat tad, kad, skatoties cilvēciski, nav nekādu izredžu, nekāda iemesla cerēt. Šī drošā cerība ir iespējama, pateicoties Svētajam Garam, kurš mūsu sirds dziļumos klusi čukst, ka mēs esam Dieva bērni un Viņa valstības mantinieki (sal. Rom 8, 16). Kā gan Dievs, kurš atdeva mums savu vienīgo Dēlu, lai mums nedotu arī visu citu? Cerība nepieviļ – uzsvēra Svētais tēvs. Tā nepamet kaunā, jo “Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs” (Rom 5, 5). Tā nepamet kaunā, jo mūsos mājo Svētais Gars, kurš vienmēr liek mums iet uz priekšu.

Pāvests piebilda, ka ir vēl kāda nianse, proti, Svētais Gars ne tikai dara mūs spējīgus cerēt, bet arī būt par cerības sējējiem jeb savu brāļu un māsu mierinātājiem un aizstāvjiem. Tas, kurš sēj sarūgtinājumu un šaubas, nav labs kristietis – atgādināja Francisks. Kristietim jābūt cerības sējējam. Mums ar saviem vārdiem, darbiem, padomiem, balsi un skatienu jāienes citos cilvēkos miers. Īpaši tas ir vajadzīgs nabagiem un atstumtajiem.

Noslēgumā pāvests norādīja, ka Svētais Gars dzīvina cerību ne tikai cilvēku sirdī, bet arī visā radībā. Tas var likties mazliet dīvaini, bet tā ir taisnība. Un to apgalvo apustulis Pāvils (sal. Rom 8, 20-22). “Enerģija, kas ir spējīga kustināt pasauli, ir nevis anonīms un akls spēks, bet Dieva Gara darbība, kurš radīšanas sākumā “lidinājās pār ūdeņiem (Rad 1, 2)”, tā vienā no savām homīlijām 2009. gadā teica Benedikts XVI. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums jāsargā radība. Ja mēs aptraipām gleznu, mēs aizvainojam mākslinieku, kas šo gleznu gleznoja – piebilda Francisks. Viņš atgādināja, ka Vasarsvētki ir Baznīcas dzimšanas diena. Tāpēc esam aicināti vienoties lūgšanā kopā ar Māti Mariju un, pārpilnībā saņēmuši Svēto Garu, būt par cerības nesējiem saviem līdzcilvēkiem.

J. Evertovskis / VR