Pāvests lūdzas pie Fatimas Dievmātes

Piektdienas, 12. maija, vakarā pāvests kā cerības un miera svētceļnieks ieradās Fatimā, kur viņu sagaidīja gandrīz miljons svētceļnieku ne tikai no visas Portugāles, bet arī no citām aptuveni 50 pasaules valstīm. Francisks un ticīgie ieradās Fatimā, lai lūgtos pie Dievmātes, kura pirms 100 gadiem parādījās trīs mazajiem ganiem – Franciskam, Jacintai un Lūcijai. Svinību kulminācija bija Franciska un Jacintas kanonizācija, kas notika 13. maija rīta pusē.

Iesākot savu 19. ārzemju ceļojumu, pāvests Fatimas Dievmātes svētku priekšvakarā devās uz sanktuāriju, kur Rožukroņa Karalienes priekšā ieslīga dziļā lūgšanā. “Esi sveicināta, Karaliene, svētīgā Fatimas Jaunava, Bezvainīgās Sirds Kundze, patvērums un ceļš, kas ved pie Dieva!”, lūdzās Svētais tēvs. “Kā Gaismas, kas nāk pie mums caur Tavām rokām, svētceļnieks, es pateicos Dievam Tēvam, ka darbojas katrā laikā, vietā un visā cilvēces vēsturē; kā Miera, ko pasludini šajā vietā, svētceļnieks, es slavēju Kristu, mūsu Mieru, un lūdzu mieru pasaulē un tautu starpā; kā Cerības, ko dzīvina Svētais Gars, svētceļnieks, es ierados šeit, lai mazgātu kājas tiem, kuri sēž pie tā paša galda, kas mūs vieno.”

Lūgšanas turpinājumā Francisks norādīja, ka pirms simts gadiem Dievmāte šajā vietā mums atklāja Dieva žēlsirdības plānus, un aizlūdza par visiem ticīgajiem: “Uzlūkojot Tavu gaismas apmetni un savu bīskapa balto apģērbu, es lūdzos par visiem, kuri ir ietērpti Kristības baltajās drānās un kuri vēlas dzīvot Dievā un pārdomāt Kristus noslēpumus, lai saņemtu mieru.” Pāvests lūdza, lai Dievmātes Bezvainīgā sirds ir grēcinieku patvērums un ceļš, kas ved pie Dieva. Pēc garās lūgšanas viņš nolika pie Fatimas Dievmātes zelta rozi kā fiziskās un garīgās vienotības zīmi ar visiem svētceļniekiem. Jau lidojot uz Portugāli, sarunā ar žurnālistiem Francisks norādīja, ka šis ceļojums būs “lūgšanas ceļojums”. Tā būs tikšanās ar Kungu un Viņa Svēto Māti – viņš sacīja.

Pēc vakariņām Svētais tēvs atkal devās uz sanktuāriju, lai piedalītos lūgšanu vigīlijā. Viņš pasvētīja sveces, uzrunāja laukumā un tā apkārtnē sapulcējušos ticīgos un kopā ar viņiem skaitīja Rožukroni. Šajā vakarā laukumā mirdzēja tūkstošiem sveču liesmiņu. “Ja mēs gribam būt kristieši, mums jābūt mariāniskiem”, sacīja pāvests. Tas ir “cerības un miera svētceļojums”. “Es jūs skauju un uzticu jūs visus Jēzum – īpaši tos, kuriem tas ir visvairāk vajadzīgs”, viņš turpināja, vēlot, lai pār katru, kurš jūtas nelaimīgs, atstumts un pamests, lai pār katru bāreni un netaisnības upuri nonāk bagātīga Dieva svētība.

Runājot par Mariju, Francisks atgādināja, ka viņa ir garīgās dzīves skolotāja. Viņa bija pirmā, kura sekoja Kristum pa šauro krusta ceļu. Viņa ir maigā un iejūtīgā Māte, pateicoties kurai Tēva mūžīgais Dēls ieguva cilvēcisko vaigu. Mēs kontemplējam šo vaigu un pārdomājam Viņa dzīves priecīgos, gaismas, sāpju un godības pilnos brīžus. Tieši skaitot Rožukroni, Evaņģēlijs atsāk savu ceļu katra cilvēka, ģimeņu, tautu un pasaules dzīvē. Pāvests paskaidroja, ka būt mariāniskiem nozīmē atzīt, ka Mariju ar Jēzu vieno būtiska, dzīva un providenciāla saikne, pateicoties kurai mums paveras ceļš pie Kunga. Viņš arī atgādināja, ka Marija nav tā, kas tur Dieva sodīt gatavo taisnīgo roku. Dievs negrib nevienu sodīt. Viņš savā lielajā žēlsirdībā dāvā mums piedošanu. Un Marija ir apveltīta ar šo maiguma un mīlestības revolucionāro spēku. Viņa ir pazemīgā Jaunava.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs uzsvēra, ka maigums, mīlestība un pazemība ir nevis vājo, bet stipro cilvēku tikumi. Šie cilvēki neizjūt nepieciešamību slikti apieties ar citiem, lai tādā veidā sevi padarītu par svarīgiem. Francisks aicināja lūgties, lai Dievmāte ņem mūs savās rokās, apklāj ar savu apmetni un pieglauž sava Dēla Sirdij.

“Turoties pie Dievmātes rokas un viņas skatiena pavadīti, mēs varam priecīgi apdziedāt Kunga žēlsirdību. Mēs varam teikt: Kungs, mana dvēsele dzied Tev slavas dziesmu. Žēlsirdība, ar kādu Tu apgājies ar visiem svētajiem un ar sev uzticīgo tautu, ir sasniegusi arī mani. Ak, Kungs, savas augstprātības dēļ es dzīvoju izklaidīgi un slēpos aiz savām ambīcijām un interesēm, tomēr nespējot iesēsties nevienā tronī. Man ir viena vienīgā pagodināšanas iespēja, un tā ir sekojoša: Lai Tava Māte ņem mani savās rokās, apklāj mani ar savu apmetni un novieto pie Tavas sirds. Lai notiek”.

Rožukroņa lūgšanu ievadīja pats pāvests, pārdomas lasīja daži lektori, bet lūgšanu “Esi sveicināta” skaitīja klātesošie dažādās valodās. Pēc tam Vatikāna valsts sekretārs, kard. Pjetro Parolins iesāka vigīlijas Svēto Misi, bet Francisks ap 22.30 devās nakšņot.

J. Evertovskis / VR