Francisks aicina mūs nepretoties Svētajam Garam

Pirmdienas rīta Svētās Mises homīlijā pāvests brīdināja ticīgos, lai tie sargātos no kāda grēka pret Svēto Garu, proti, no pretošanās Viņam, un aicināja būt atvērtiem pārsteigumiem, ko sagādā Dievs.

Komentējot šīs dienas pirmo lasījumu (sal. Apd 11, 1-18) par pagānu pieņemšanu Baznīcā, Francisks atgādināja par Svētā Gara darbību. Svētais Gars dara brīnumus un sagādā pārsteigumus – viņš uzsvēra. Šis Gars ir Dieva dāvana. Dievs ir pārsteigumu Dievs, jo Viņš ir dzīvs. Dievs mājo mūsos, uzrunā mūsu sirdi un darbojas savā Baznīcā. Tāpat kā Viņš lika lietā savu radošumu, radot pasauli, tāpat Viņš aizvien ik dienas sagādā mums pārsteigumus ar jaunām lietām. Pāvests atzina, ka mums tas var sagādāt zināmas “grūtības”, kā tas notika ar Pēteri, kurš no pārējo mācekļu puses saņēma pārmetumus par to, ka tas gāja pie pagāniem un pagāni pieņēma Dieva Vārdu. Viņiem tas bija ieļaunojums. Viņuprāt, Pēteris bija aizgājis pārāk tālu. Tāpēc viņam nācās stāstīt savu vīziju, kuras iespaidā viņš bija pieņēmis tik drosmīgu lēmumu.

Francisks atzina, ka Pēteris bija atvērts Dieva pārsteigumiem. Šajā sakarā viņš sacīja: “Vienmēr, jau no praviešu laikiem un līdz pat mūsdienām, sastopamies ar pretošanos Svētajam Garam. Tieši šo grēku Stefans pārmeta Sinedrija locekļiem. ‘Jūs, tāpat kā jūsu tēvi, vienmēr pretojaties Svētajam Garam’. Pretošanās Svētajam Garam notiek tad, kad sakām: ‘Nē, tā taču vienmēr ir bijis, tā darījām un tā jādara arī turpmāk. Nekādus jauninājumus, Pēter! Iedzer taču kādu nervu tabletīti un nomierinies! Esi mierīgs!’ Tā ir nocietināšanās un neklausīšanās tanī, ko saka Dievs. Savukārt Kungs psalmā savai tautai saka: ‘Nenocietiniet savas sirdis’”.

Ja mēs apgalvojam, ka “tā taču vienmēr tika darīts”, patiesībā, paliekam staignājā. Šī frāze nogalina – turpināja pāvests. Tā iznīcina brīvību, prieku, uzticību Svētajam Garam, kurš vienmēr iet pa priekšu.

Taču kā lai es zinu, vai tā vai cita lieta patiešām ir no Svētā Gara? Varbūt tā ir no pasaulīgā gara, no ļaunā gara? Kā es varu zināt? Francisks atgādināja, ka tādēļ mums ir jālūdz žēlastība prast izšķirt. Izšķiršanas spēju mums dod pats Svētais Gars. To darīja apustuļi. Viņi sapulcējās kopā, apsprieda un redzēja, ka tas bija Svētā Gara ceļš. Savukārt tie, kuri nelūdza šo dāvanu palika noslēgti un stāvoši uz vietas.

Svētais tēvs piebilda, ka ticība nekad nemainās. Tā vienmēr ir tā pati ticība, bet tā ir dinamiska, aug un padziļinās. Baznīcas patiesības ar gadiem nostiprinās, attīstās, padziļinās un paplašinās. “Lūgsim no Kunga izšķiršanas žēlastību”, mudināja pāvests, “lai mēs nesajauktu ceļu un nekļūtu nekustīgi, pārlieku stingri un nenocietinātos savā sirdī”.

J. Evertovskis / VR