Baznīcai jāieklausās cilvēku nemierīgajās sirdīs

Baznīcai jāstāv kājās un jābūt ceļā, lai saklausītu cilvēku raizes – sacīja pāvests ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Skaidrojot šodienas Svēto Rakstu lasījumu  (Apd 8, 26-40) un aicinot to mierīgi pārlasīt savās mājās, viņš pievērsās trīs punktiem.

“Celies un ej!”, ir pirmā pavēle, kuru eņģelis dod Filipam. Tā ir saistīta ar evaņģelizāciju, kas ir Baznīcas aicinājums. Lai evaņģelizētu, nedrīkstam palikt sēžam mājās. Baznīcai ir “jāceļas un jāiet”. Lai tā saglabātu savu uzticību Kungam, tai jāstāv kājās un jāatrodas ceļā. Pretējā gadījumā, Baznīca saslimtu. Tā ieslēgtos šaurajā baumu pasaulītē un gūtu daudzas psiholoģiskas un garīgas traumas.

“Pieej klāt un turies blakus šiem ratiem” – tāds ir otrais pamudinājums, ko Filipam dod Gars, un kas izskan šodienas Pirmajā lasījumā. Ratos sēdēja kāds etiopietis no ķēniņienes galma – varasvīrs, kas pārzināja galma krājumus un bija atnācis uz Jeruzalemi pielūgt Dievu. Brauciena laikā, viņš lasīja pravieti Isaju. Francisks paskaidroja, ka runa ir par “ekonomikas ministra” atgriešanos, tātad – par lielu brīnumu. Gars pamudina Filipu iet šim vīram klāt un izskaidrot viņam viņa lasāmo. Tātad, Baznīcai jāprot sadzirdēt tās raizes un nemieru, kas mīt katra cilvēka sirdī.

“Nemiers ir visu vīriešu un visu sieviešu sirdī”, turpināja Svētais tēvs. “Tas var būt labs vai slikts nemiers, bet tas ir, un ir svarīgi to sadzirdēt. Nevis nodarboties ar prozelītismu, bet iet un klausīties. Pirmais solis – celties un iet, bet otrais – klausīties. Ieklausīties, kas notiek ļaužu sirdī, sadzirdēt to, redzēt, ko viņi domā. Varbūt viņi domā maldīgi? Man tas ir jāredz, lai tādējādi es saprastu, kur ir viņu nemiers. Nemiers ir mūsos visos. Tāpēc otrais solis, ko Baznīcai jāsper, ir sadzirdēt šos cilvēku nemiera pilnos saucienus”.

“Prieks būt kristietim”, bija trešais punkts, kam pievērsās pāvests. Filips lēnprātīgi sāk “sprediķot” un etiopietis atrod vajadzīgo atbildi. Viņa nemieru aizstāj cerība. Kamēr viņš klausās, Kungs darbojas no iekšienes. Šis vīrs saprot, ka Isaja pravietojums attiecas uz Jēzu. Viņa ticība uz Jēzu tik tālu attīstījās, ka, nonākot pie ūdens, viņš lūdz Kristību. Tas notika pateicoties Svētā Gara darbībai. Svarīgi, lai mēs viņam ļautu darboties savā sirdī. Kad pēc Kristības Gars Filipu aiznes prom, etiopietis turpina savu ceļu “prieka pilns”.

Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Baznīcai jābūt kā mātei, kura klausās, un, pateicoties Svētā Gara žēlastībai, atrod īsto Vārdu, ko pateikt. Tādā veidā Baznīca var dzemdināt savus bērnus. Viņas metode ir nevis prozelītisms, bet paklausība. Šodien Baznīca arī mūs aicina priecāties. Pat neskatoties uz smagajiem brīžiem, varam priecāties par to, ka esam kristieši.

J. Evertovskis / VR