2017-04-28 16:50:00

Pāvests Ēģiptē: tikšanās ar prezidentu un citām valsts autoritātēm


“Esmu priecīgs būt Ēģiptē, sensenas un cēlas civilizācijas zemē, kas joprojām glabā majestātiskās pagātnes liecības, kuras, šķiet, vēlas izaicināt gadu tūkstošus,” teica pāvests, tiekoties ar Ēģiptes Republikas prezidentu un citām valsts autoritātēm. 28. aprīļa pēcpusdienā Francisks ieradās “Al-Masah”, tulkojumā “Dimants” viesnīcā, kur bija sarīkota šī tikšanās.

Pateicības uzrunā pāvests pieminēja arī prezidenta vizīti Vatikānā 2014. gada novembrī, kā arī tikšanos ar patriarhu Tavadrosu II 2013. gadā un Al Azharas univeristātēs lielo imamu Ahmadu Al Taijibu pagājušajā gadā.  Svētais tēvs atzīmēja, ka Ēģiptei ir nozīmīgs sakars arī ar Baznīcas Tradīciju – ne tikai savas prestižās faraonu, koptu un musulmaņu vēstures dēļ, bet arī tāpēc, ka šai zemē dzīvoja un to šķērsoja daudzi Baznīcas tēvi, kuri ir minēti arī Svētajos Rakstos. Šai zemē Dievs atklāja Mozum savu vārdu un Sinaja kalnā savai tautai un visai cilvēcei uzticēja dievišķos baušļus. Ēģiptes zemē patvērumu un viesmīlību rada Svētā Ģimene: Jēzus, Marija un Jāzeps.

“Šī viesmīlība, kas tika izrādīta vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, paliek visas cilvēces kolektīvajā atmiņā un kalpo par bagātīgu svētību avotu,” sacīja pāvests. Viņš piebilda, ka Ēģipte, tātad, ir zeme, kuru zināmā veidā visi uzskatām par savējo. Ne velti ēģiptieši to sauc par “Universa Māti”. Arī šodien šeit tiek pieņemti miljoni bēgļu, kas nāk no dažādām zemēm, tai skaitā Sudānas, Eritrejas, Sīrijas un Irākas. Pateicoties vietējo ļaužu ieguldījumam, viņi tiek integrēti Ēģiptes sabiedrībā.

Savas vēstures un ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ šī zeme ieņem neaizvietojamu lomu Tuvajos Austrumos un to zemju kontekstā, kuras meklē neatliekamo un sarežģīto problēmu risinājumus, lai neļautu attīstīties vēl lielākai vardarbībai. Pāvests pieminēja vardarbību, ko rada varas kāre, ieroču tirdzniecība, smagas sociālās problēmas un reliģiskais ekstrēmisms, kas izmanto Dieva Svēto Vārdu, lai veiktu slepkavības un piekoptu netaisnību. Francisks atzīmēja, ka ēģiptiešu tauta izrāda nemitīgas rūpes par tādu zemi, kurā netrūktu maizes, brīvības un sociālā taisnīguma. Taču Ēģiptei piemīt vēl viens uzdevums, kas ir vienreizējs visā reģionā, proti, stiprināt mieru, neraugoties uz to, ka pašu zemi mēdz ievainot akla vardarbība.

Pāvests domās pakavējās pie visiem tiem cilvēkiem, kas šais gados ir izlējuši asinis par savu zemi – jauniešiem, bruņoto spēku locekļiem un policijas darbiniekiem, koptu ticīgajiem un visiem pilsoņiem, kas ir krituši dažādos teroristu uzbrukumos. Francisks izteica atzinību par civilo un reliģisko autoritāšu darbu, izrādot viesmīlību tiem, kas cieš pārbaudījumus. Svētais tēvs apliecināja savu līdzjūtību arī nesen Tantā un Aleksandrijā notikušo atentātu upuru piederīgajiem.

Vēršoties pie Ēģiptes prezidenta Abdel Fattaha Saida Husaina Khalila Al-Sisi un citiem valstsvīriem, pāvests cildināja daudzās iniciatīvas miera labā valstī un ārpus tās. Viņš teica, ka attīstība, labklājība un miers ir labumi, no kuriem nedrīkst atteikties un kas ir jebkādu pūliņu vērti. Tie prasa nopietnu darbu, pārliecinošu rīcību, atbilstošu metodoloģiju un visvairāk par visu cilvēka neatņemamo tiesību respektu – tādu, kā visu pilsoņu vienlīdzība, reliģiskā un izteiksmes brīvība. Šie mērķi prasa īpašu uzmanību pret sievietes lomu, pret jauniešiem, nabadzīgajiem un slimajiem. “Patiesas attīstības mērs ir rūpes par cilvēku, viņa izglītību, veselību un cieņu,” teica pāvests. Viņš atzīmēja arī, ka jebkuras nācijas lielumu nosaka rūpes par visvājākajiem – sievietēm, bērniem, veciem ļaudīm, slimniekiem, nespējīgajiem, minoritātēm.

Pāvests kārtējo reizi pieminēja, ka pasaulē norisinās “fragmentārais karš” un tā priekšā viņš aicināja atteikties no ļaunām ideoloģijām, vardarbības un ekstrēmistiskas interpretācijas, kas cenšas iznīcināt otru un atteikties no dažādības, manipulējot ar Dieva Svēto Vārdu.

Francisks atgādināja, ka visiem ir pienākums mācīt jaunajām paaudzēm, ka Dievam, debesu un zemes Radītājam nav vajadzīga cilvēku aizsardzība, tieši pretēji, Viņš ir tas, kurš aizsargā cilvēkus. Viņš nevēlas savu bērnu nāvi, bet gan to laimi un dzīvības pārpilnību. Dievs nevar ne prasīt, ne attaisnot vardarbību. Viņš to ienīst un atgrūž. Patiesais Dievs aicina uz nesavtīgu mīlestību, uz piedošanu, žēlsirdību, katras dzīvības respektu, uz savu bērnu, vai tie būtu ticīgi, vai neticīgi, brālīgumu. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja:

“Mums ir pienākums apgalvot, ka vēsture nepiedod tiem, kas sludina taisnību, bet praktizē netaisnību, kas runā par vienlīdzību, bet atgrūž atšķirīgos. Mums ir pienākums atmaskot ilūziju pārdevējus par pēcnāves dzīvi, tos, kas sludina naidu, lai vienkāršajiem ļaudīm atņemtu viņu pašreizējo dzīvi, viņu brīvību izvēlēties un brīvību ticēt. Mums ir pienākums nojaukt idejas, kas ved pie slepkavībām, ekstrēmistiskas idejas, un apliecināt to, ka īsta ticība nav savienojama ar vardarbību, ka Dievs nav savienojams ar nāvi.”

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.