Kristietība ir nevis ideoloģija, bet ticības svētceļojums

Pat ja mēs esam grēcīgi, mēs, kristieši, esam aicināti ar apbrīnu saskatīt, ko Dievs panāk mūsu labā Lieldienu rītā, saskatīt, ka Viņš savā mīlestībā ir uzvarējis vislielāko mūsu ienaidnieku – sacīja pāvests kārtējā kristīgajai cerībai veltītajā katehēzes mācībā. Trešdienas, 19. aprīļa, audiences laikā viņš runāja par augšāmcēlušos Kristu, kurš ir mūsu cerība.

Pirmajā vēstulē korintiešiem apustulis Pāvils vēstī par Kunga nāvi un augšāmcelšanos (sal. 1 Kor 15,1-5). Pat ja šī tēma tiek skarta vēstules beigās, tomēr svarīguma ziņā tā ierindojama pirmajā vietā. Francisks norādīja, ka augšāmcelšanās notikums ir reāls fakts. Tas atrodas kristīgās ticības pašos pamatos. Pateicoties šim notikumam, dzimst kristietība. Kristietība nav ideoloģija vai filozofiska sistēma. Kristietība ir ticības ceļš. Tās pamatā ir notikums, kura liecinieki ir Jēzus pirmie mācekļi. “Jēzus nomira par mūsu grēkiem, tika apbedīts un trešajā dienā augšāmcēlās, un parādījās Pēterim un tiem divpadsmit”, raksta Pāvils. Lūk, tas ir fakts un kristīgās vēsts pats kodols.

Pāvests paskaidroja, ka Pāvils, sludinot šo ticības centrālo notikumu, liek īpašu uzsvaru uz Lieldienu noslēpuma pēdējo elementu, proti, Jēzus augšāmcelšanos. Ticības avots ir augšāmcelšanās. Kristus nāves atzīšana nav ticības akts. Tas ir vēsturisks fakts. Savukārt pieņemt Viņa augšāmcelšanos nozīmē ticēt. Apustulis Pāvils uzskaita visus tos, kuriem Jēzus parādījās pēc savas augšāmcelšanās, kā pēdējo minot pats sevi un apzīmējot sevi kā “nelaikā dzimušo” (1 Kor 15,8). Kāpēc viņš lieto šādu izteicienu?

Pāvils lieto šo izteicienu, jo viņa dzīves stāsts ir dramatisks – turpināja Francisks. Viņš bija Baznīcas vajātājs, lepns par savu pārliecību. Viņam likās, ka jau ir sasniedzis galamērķi. Viņam bija ļoti skaidrs redzējums par to, kas ir dzīve ar tās pienākumiem. Pāvils zināja visu, viss viņā bija pilnīgs līdz brīdim, kad notika kaut kas pilnīgi neticams, tas ir, tikšanās ar Augšāmcēlušos Jēzu. Damaskas ceļā “sastopam” ne tikai cilvēku, kurš nokrīt zemē, bet cilvēku, kura dzīve apgriežas kājām gaisā. Vajātājs kļūst par apustuli. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ieraudzīja dzīvo Jēzu. “Es redzēju augšāmcēlušos Jēzu Kristu”, viņš liecināja. Tas ir Pāvila, citu apustuļu, Baznīcas un arī mūsu ticības pats pamats.

Pāvests piebilda, ka kristietība nav tik daudz Dieva meklējumi no mūsu puses, bet mūsu meklējumi no Dieva puses. Dievs ir tas, kurš mūs meklē. Jēzus mūs “iekaroja” sev, lai nekad vairs nelaistu mūs vaļā. Kristietība ir žēlastība, pārsteigums. Tāpēc mums ir jādzīvo ar atvērtu sirdi, kura ir spējīga brīnīties. Ja sirds ir nocietināta, ja cilvēks ir ieslēdzies savā racionālismā, tad viņš nespēj brīnīties un nevar saprast, kas ir kristietība. Pat ja mēs esam grēcīgi, pat ja visas mūsu labās apņemšanās nereti paliek tikai uz papīra, pat ja mums liekas, ka savā dzīvē piedzīvojam pārāk daudzas neveiksmes, Lieldienu rītā mēs varam rīkoties tā, kā rīkojās cilvēki, par kuriem runā Evaņģēlijs, tas ir, doties pie Kristus kapa, ieraudzīt novelto akmeni un padomāt, ka Dievs mums visiem gatavo negaidītu nākotni. Ja aiziesim pie kapa, tad redzēsim, ka Dievs ir spējīgs mūs piecelt augšā. Tanī slēpjas mūsu laime, mūsu prieks, dzīvība. Dievs liek uzplaukt saviem visskaistākajiem ziediem pat vissausāko akmeņu vidū – uzsvēra pāvests.

Uzrunas noslēgumā Francisks atgādināja, ka kristietim izejas punkts ir nevis nāve, bet Dieva mīlestība pret mums. Dievs ir lielāks par visu. Pietiek aizdegt vienu sveci, lai izgaismotu vistumšāko nakti. Ne velti, apustulis Pāvils kliedz: “Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis?” Šajās Lieldienu dienās nesīsim šo saucienu savās sirdīs – mudināja pāvests. Un ja mums kāds jautās, kāpēc mēs smaidam un kāpēc pacietīgi dalāmies ar citiem, tad varēsim atbildēt, ka Jēzus ir joprojām šeit, ka Viņš aizvien dzīvo mūsu vidū, ka Jēzus ir šeit, laukumā, kopā ar mums. Viņš ir dzīvs un augšāmcēlies. Tāpēc cerības pilni iesim pie saviem brāļiem! – aicināja Svētais tēvs, sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, un vienlaikus mudināja katru ticīgo īstenot savā ikdienas dzīvē tuvākmīlestības Evaņģēliju.

J. Evertovskis / VR