Neliels ekskurss Svētās Martas nama vēsturē

Vieta, kur dzīvo pāvests Francisks. Par to lasām laikrakstā L’Osservatore Romano, Pedro Aliaga Asensio rakstā, kurā tiek aplūkota Svētās Martas nama vēsture. Vārds tam aizgūts no baznīciņas un blakus esošās telpas, kurā laikā no 1538. līdz 1726. gadam atradās slimnīca, vēlāk, no 1726. līdz 1874. gadam trinitāriešu kongregācijas konvents. Svētās Martas kompleksa celtniecība sākās Pāvila III pontifikāta laikā, kad daži apustulisko namu kalpotāji lūdza izveidot viņu konfraternitāti un nelielu slimnīcu visnabadzīgākajiem Romas nespējniekiem.

Pāvests Farnēze piekrita un 1538. gadā ar dokumentu “Ad Apostolicae dignitatis apicem” nodibināja slimnīcu, tai klātesošo kapelu un kapsētu, kurus nosauca svētās Martas vārdā. Baznīca tika celta XVI gadsimta gaitā. Pāvests Klements VIII XVIII gadsimta sākumā to paplašināja. Starp sakrālās mākslas darbiem ievērojams ir māla krucifikss, ko veidojis Alessandro Algardi, kā arī Džovanni Baļjones zīmējums, kurā attēlota svētā Marta, bet kurš 1841. gadā ir pārnests uz Vatikāna Pinakotēku.

XVIII gadsimta sākumā nelielā slimnīca bija gandrīz pilnīgi pamesta. Spāņu trinitāriešu tēvs Mikele di San Džuzepe, kurš vēlāk kļuva par Gvadiksas bīskapu Andalūzijā, lūdza un saņēma pāvesta Benedikta XIII atļauju izmantot Svētās Martas baznīcu un slimnīcu Baskāju trinitāriešu tēvu kongregācijas Spāņu nodaļas vajadzībām, lai šeit izmitinātu uz Romu atbraukušos jebkādas nācijas trinitāriešu reliģiskos. 1728. gadā kongregācijas ģenerālkapitulā Svētās Martas kompleksu tika nolemts  nodot Itālijas trinitāriešu provincei.

1733. gadā Svētās Martas viesu mājā dzīvoja tikai seši klosterbrāļi. Pāvests Pijs VI dažus no viņiem izvēlējās par saviem biktstēviem. Vispazīstamākais no tiem bija Livorno dzimušais tēvs Džirolamo di San Džakomo, laicīgajā vārdā Jakopo Malahija Fantini, kurš pāvestu Braski pavadīja trimdā līdz pat viņa nāvei Valansā 1799. gada 29. augustā.

Neraugoties uz reliģisko ordeņu slēgšanu Romas Republikas un Napoleona valdīšanas laikā, Svētās Martas namā vienmēr dzīvoja viens trinitāriešu reliģiskais, tēvs Džovanni no Jēzus un Marijas, laicīgajā uzvārdā Brunetti. 40 gadus viņš rūpējās par baznīcas kultu, dažreiz tērpjoties sekulārā apģērbā. Tā kā itāļu reliģisko gandrīz vairs nebija palicis, 1819. gadā Svētās Martas komplekss atkal pārgāja spāņu nodaļas rokās. Baznīca un māja bija nonākušas panīkušā stāvoklī. Tām bija nepieciešama restaurācija, ko paveica tēvs Antonio no svētīgā Sīmaņa de Rohas. 1830. gadā pāvests Pijs VIII Svētās Martas kompleksu nodeva Itālijas trinitāriešu tēvu pastāvīgai lietošanai.

1858. gadā Svētās Martas mājā sāka dzīvot trinitāriešu kongregācijas māsas, kuras bija atkarīgas no Subjako konventa. Divus gadus vēlāk, neraugoties uz ievērojamu skaitu paaicinājumu, Svētās Martas māju tām nācās atstāt līdzekļu trūkuma dēļ. Šeit toreiz dzīvoja desmit māsas, trīs novices un divas postulantes. Viņām aizbraucot, māju savā rīcībā atkla pārņēma trinitāriešu tēvi.

Pēc tam, kad 1873. gadā Romā tika atcelti reliģiskie ordeņi, trinitārieši definitīvi atstāja Svētās Martas kompleksu. Pēdējais Vatikānā dzīvojošās kopienas priekšnieks bija tēvs Anastasio no Svētā Filipa Neri. 1874. gada 21. jūlijā Svētās Martas baznīca un māja kļuva par Apustulisko namu īpašumu un tika nodota netālu esošā Vatikāna garīgā semināra lietošanā.

Trinitāriešu tēvi 1883. gadā atgriezās un apmetās Vatikāna bazilikas tuvumā. Viņi nodibināja kopienu pie Abisīniešu Svētā Stefana baznīcas, kur palika līdz 1919. gada 31. augustam, kad reliģisko izmantotās telpas tika nodotas Pontifikālajai Etiopiešu kolēģijai.

I. Šteinerte/VR