Krusts – Dieva mīlestības zīme

Kā es nesu krustu un kā nēsāju krustiņu? Vai, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, apzinos, ko daru? – šos jautājumus aicināja pārdomāt pāvests, uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos. Viņš atgādināja, ka Dievs kļuva cilvēks, jo Viņš mūs mīl. Viņš iemiesojās mīlestības dēļ. Tā kā šai dienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā Jēzus trīs reizes saka “jūs nomirsiet savos grēkos” (sal. Jņ 8, 21-30), Francisks norādīja, ka tā ir briesmīga lieta.

Sarunājoties ar farizejiem, Jēzus atgādina: “Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka es tas esmu un neko nedaru pats no sevis”. Pāvests paskaidroja, ka Jēzus atsaucas uz notikumiem tuksnesī, kad Izraēļa tauta kļuva nepacietīga, attālinājās no Kunga un kurnēja pret Dievu un Mozu (sal. Sk 21, 4-9). Šī iemesla dēļ tika uzsūtītas ugunīgas čūskas, kas daudzus sakoda un tādējādi daudz ļaužu nomira. Tad Kungs pavēlēja Mozum uztaisīt vara čūsku un uzstādīt to par zīmi, lai katrs sakostais, to uzlūkojis, varētu dzīvot. Francisks norādīja, ka čūska ir velna simbols, un velns ir melu tēvs. Viņš ir tas, kurš cilvēku ieveda grēkā.

Vara čūska simbolizēja divas lietas – grēku, kārdinājumu un čūskas viltību, kā arī Kristus krustu. Jēzus uzņēmās uz sevis visas cilvēces grēkus, ļāva sevi pacelt pie krusta koka, lai katrs grēka ievainotais cilvēks, Viņu uzlūkojis, dzīvotu. Tas, kurš nesaskata Viņā Dieva spēku un netic Jēzum kā savam Pestītājam, nomirs savos grēkos. Pestīšanas avots ir krusts, kurā tika piesists par cilvēku tapušais Dieva Dēls. Mēs nevaram iemantot pestīšanu, pateicoties idejām, labajai gribai vien vai vēlmei būt labiem. Vienīgais pestīšanas avots ir krustā sistais Kristus, jo tikai Viņš spēja uzņemties visu grēka indi un mūs dziedināt.

Ko mums nozīmē krusts? – jautāja pāvests. Jā, tā ir kristiešu zīme, kristiešu simbols. Mēs apzīmējam sevi ar krusta zīmi, bet ne vienmēr to darām kārtīgi, jo mums pietrūkst ticības. Dažu cilvēku izpratnē krusts ir piederības zīme. ‘Es nēsāju krustiņu, lai parādītu citiem, ka esmu kristietis’. Tas ir labi, bet krusts nav tikai atšķirības zīme. Tā ir Dieva mīlestības zīme.

Pāvests atzina, ka daži nēsā krustu arī kā rotas lietu, veidotu no dārgakmeņiem, lai izrādītos. Mozum Dievs sacīja: “Tas, kurš uzlūkos čūsku, dzīvos”. Jēzus sacīja: “Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet”. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka tas, kurš neraugās uz krustu ar ticību, nomirs savos grēkos, neiemantos pestīšanu.

Homīlijas noslēgumā viņš aicināja ticīgos atkārtot: “Mīlestības pret mani dēļ”. Dievs kļuva cilvēks, uzņēmās uz sevis mūsu grēku nastu, mīlestības dēļ. Tāpēc mums vajadzētu padomāt: Kā es nēsāju krustu? Vai es to nēsāju kā piemiņas simbolu, piederības zīmi vai kā rotaslietu? Vai, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, apzinos, ko es daru? Kā es nesu krustu? Vai esmu iemācījies nest to uz saviem pleciem? Pāvests aicināja, lai katrs no mums šodien uzlūko krucifiksu, lai mēs nenomirtu savos grēkos.

J. Evertovskis / VR