Četri gadi kopš Baznīcu vada Francisks – "sirds reformas" pāvests

“Lai Svētais Gars vada mūs tā, ka mēs ietu īstu atgriešanās ceļu un tādējādi no jauna atklātu Dieva Vārda dāvanu”, pirmdien mikroblogošanas vietnē Twitter ierakstīja pāvests. 13. martā aprit četri gadi kopš Francisks kalpo apustuļa Pētera pēcteča amatā. Viņš tika ievēlēts par mēnesi pēc Benedikta XVI atkāpšanās, tas ir, 2013. gada 13. martā 77 gadu vecumā. Viņa pontifikātu iezīmē īpašā vērība pret nabagiem, migrantiem un jauniešiem, kā arī Romas kūrijas reforma. Jau vārda “Francisks” izvēle, kā arī viņa pirmā vienkāršā uzruna norādīja uz viņa prioritātēm – intervijā Vatikāna Radio atzina Vatikāna valsts sekretārs kard. Pjetro Parolins, kurš tanī laikā vēl nebija kardināls, bet kā arhibīskaps strādāja par apustulisko nunciju Venecuēlā.

Parolins neslēpa savu lielo pārsteigumu par to, ka pirms 4 gadiem pāvesta amatā tika ievēlēts kardināls no Latīņamerikas, Buenosairesas arhibīskaps Bergoljo, kuru iepriekš mediji nebija minējuši kā iespējamo Romas bīskapu. Tagadējais Vatikāna valsts sekretārs arī atzina, ka viņu ļoti aizkustināja jaunā pāvesta sevis uzticēšana tautai. Savā uzrunā no Pētera bazilikas balkona viņš lūdza laukumā sanākušos ticīgos par viņu lūgties, lai Dievs viņu svētī.

Tā kā Francisks bieži runā par “Baznīcu, kas iziet”, par Baznīcu, kas atrodas ceļā, Vatikāna Radio žurnālists jautāja kardinālam Pjetro Parolinam, vai šis “sinodālais stils” jau ir novērojams dažādos Baznīcas līmeņos? Kardināls atzina, ka tas, protams, ir garš un pakāpenisks ceļš, un norādīja uz Baznīcas misijas panākumu atslēgu. Šis ceļš iesākās ar Vatikāna II koncilu. Tas, ko turpina pāvests, ir ļoti svarīgi. Vispirms Baznīcai ir jāatveras Kungam – uzsvēra kard. Parolins. Vispirms Baznīcai jāiet pretī Kungam. Baznīca spēj būt līdzās cilvēkiem viņu ikdienas dzīves vajadzībās un satiek ļaudis tieši tāpēc, ka tā nemitīgi iziet un iet pretī Jēzum Kristum. No šīs došanās pretī Kungam un būšanas ar Kungu būs atkarīga Baznīcas spēja palīdzēt cilvēkiem. Te meklējama tās panākumu atslēga. Un būt sinodālai nozīmē būt tādai Baznīcai, kas atrodas ceļā, kas tiek veidota kopīgiem spēkiem Svētā Gara vadībā.

Pāvesta Franciska pontifikāta svarīga iezīme ir žēlsirdība. Šajā sakarā kard. Parolins sacīja: “Es gribu teikt, ka pāvests liek tik lielu uzsvaru uz žēlsirdību nevis savas personīgās patikas dēļ, bet, lai centrālo uzmanību pievērstu mūsu pestīšanas pamata noslēpumam, proti, Dieva mīlestībai. Pestīšanas vēsture ir nekas cits kā Dieva mīlestības pret cilvēci, Viņa žēlsirdības un maiguma atklāsmes vēsture. Pāvests mūs ved uz šo centru, pulcina pie šī avota. Baznīcas spēks pastāv tanī, ka tā ir starpnieks starp Dieva žēlsirdību un mūsdienu cilvēku tur, kur tas atrodas, viņa priekos un sāpēs, viņa drošībā un arī viņa vājumos un šaubās. Svētais Žēlsirdības gads bija liela dāvana, ko pāvests sagādāja Baznīcai, lai tā kļūtu par žēlsirdības instrumentu. Tik tiešām, kā viņš pats teica, Svētās durvis tiek aizvērtas, bet žēlsirdības durvis paliks vienmēr atvērtas”.

Runājot par pāvesta aicinājuma uz žēlsirdību augļiem, kard. Parolins norādīja, ka pirmā lieta ir tā, ka daudzi kristieši no jauna atklāj Grēksūdzes sakramenta nozīmi. Viņi atklāj, ka grēksūdze ir Dieva žēlsirdības sakraments, caur kuru Jēzus ļauj mums piedzīvot sava Tēva žēlsirdību, grēku piedošanu un visu savu lielo mīlestību. Otrā lieta ir lielāka vērības piegriešana nabagiem, trūkumcietējiem, migrantiem un tiem, kuriem ir vajadzīga kāda palīdzība. Starp citu, žēlsirdība darbos, uz ko Francisks mūs mudina ar savu piemēru, ir arī viena no Lielā gavēņa prasībām. Atgriešanās sākas tieši ar tuvākmīlestības darbiem – uzsvēra Vatikāna valsts sekretārs.

Šo četru gadu laikā pāvests ir parādījis, ka viņam rūp arī ģimenes jautājumi. Par tiem īpaši tiek debatēts pēc divām pēdējām ģimenei veltītajām Bīskapu sinodēm un apustuliskā pamudinājuma Amoris Laetitia (Mīlestības līksme) iznākšanas. Šajā sakarā pašu katoļticīgo vidū ir parādījusies neizpratne un pāvests ir ticis kritizēts. Kardināls Parolins paskaidroja, ka Svētais tēvs gribēja to, lai, pateicoties sinodei, atspīdētu “Ģimenes Evaņģēlija gaisma”. Minētās debates sāk nest atjaunotnes augļus. Ģimenēm, kas nonākušas grūtībās, tiek pievērsta lielāka uzmanība. Kas attiecas uz kritiku no dažu Baznīcas ganu puses par to, ka pārāk liela pastorālā atvērtība var novest pie laulības nešķiramības principa apšaubīšanas, kardināls atgādināja, ka pats pāvests atzīst veselīgas kritikas nepieciešamību. Vaļsirdīga kritika ir konstruktīva. Tā palīdz progresēt, iet uz priekšu un kopā rast veidu, kā aizvien labāk iepazīt Dieva gribu un dzīvot ar to saskaņā. Pieminot Franciska īstenoto Romas Kūrijas reformu, kard. Parolins atgādināja, ka svarīgāka par strukturālajām reformām ir cilvēka “sirds reforma”.

J. Evertovskis / VR