Pāvests tiekas ar Sakrālās mūzikas kongresa dalībniekiem

Sestdien pāvests pieņēma audiencē Romā notiekošā Starptautiskā Sakrālās mūzikas kongresa dalībniekus. Kongresa temats ir “Mūzika un Baznīca: kults un kultūra 50 gadus pēc instrukcijas “Musicam sacram””. Tikšanos noorganizēja Pontifikālā Kultūras padome un Katoliskās izglītības kongregācija sadarbībā ar Pontifikālo Sakrālās Mūzikas institūtu un Pontifikālās Svētā Anzelma augstskolas liturģisko institūtu.

Kongresa dalībnieku vidū ir arī vairākas Latvijas pārstāves, tai skaitā Romā studējošā Laine Tabore. Daloties iespaidos, viņa pastāstīja, ka Francisks, izdzirdējis Latvijas vārdu, esot iesaucies “O, Terra Mariana!” Pusgadsimtu pēc Instrukcijas “Musicam sacram” izdošanas, uz kongresu sapulcējušies mūzikas jomas speciālisti ir vēlējušies starpdisciplinārā un ekumeniskā garā padziļināt pašreizējās attiecības starp sakrālo mūziku un mūsdienu kultūru. Liela nozīme tika piešķirta arī pārdomām par estētisko un muzikālo klēra, reliģisko, kā arī laju formāciju.

Pirmais dokuments, ko izdeva Vatikāna II koncils bija dokuments par liturģiju “Sacrosanctum Concilium”. Koncila tēvi apzinājās, ka ticīgie sastopas ar grūtībām piedaloties liturģijā, kuras valodu tie nesaprata. Lai konkretizētu Konstitūcijā iezīmētās pamatlīnijas, tika izdotas instrukcijas, tai skaitā arī par sakrālo mūziku. Dokuments “Musicam sacram”, sekojot koncila norādījumiem, izcēla, cik svarīga ir visu ticīgo aktīva, apzinīga un pilnīga piedalīšanās liturģijā.

Pārlapojis 50 gadus ilgu vēsturi, pāvests teica, ka runa ir par intensīvu dalību Dieva noslēpumā, “teofānijā”, kas piepildās katrās Euharistijas svinībās, kurās Kungs ir klātesošs savas tautas vidū, kas ir aicināta piedalīties mirušā un augšāmcēlušā Kristus īstenotajā pestīšanā.

Pāvests atzīmēja, ka uz Baznīcu tāpēc gulstas divkārša misija – no vienas puses, ir jāsaglabā un jānovērtē bagātais un daudzveidīgais pagātnes mantojums, izmantojot to arī tagad un izvairoties no riska, ka tas ar nostalģiju tiek uzlūkots vienīgi kā “arheoloģiska” vērtība. No otras puses, ir nepieciešams, lai sakrālā mūzika un liturģiskās dziesmas ir pilnīgi “inkulturētas” pašreizējā mākslas un mūzikas valodā.

Francisks atzina, ka tikšanās ar visu mūsdienīgo, kā arī dzīvē izmantoto mūsdienu valodu ieviešana liturģijā ir radījusi daudzas problēmas. Dažreiz virsroku ir guvusi zināma viduvējība, virspusējība un banalitāte, kas ir nācis par ļaunu liturģisko svinību skaistumam un intensitātei. Pāvests aicināja rūpēties par adekvātu mūzikas izglītību, sagatavojot arī tos, kuri ir izvēlējušies kļūt par priesteriem. To darot, pāvests aicināja ar ekumenisku attieksmi “veikt dialogu” ar mūsdienu mūzikas virzieniem, kā arī ar dažādām kultūras jomām un to instancēm.

Svētais tēvs pateicās par mūzikas speciālistu devumu sakrālās mūzikas jomā. Viņš novēlēja, lai tos pavada Jaunava Marija, kas savā “Magnificat” dziedāja par Dieva žēlsirdīgo svētumu. Francisks no sava redzesloka aicināja nepazaudēt svarīgu mērķi, proti, palīdzēt liturģiskajai sanāksmei un Dieva tautai saprast un ar visām sajūtām, tai skaitā fiziskajām un garīgajām, piedalīties Dieva noslēpumā. Pāvests sacīja, ka sakrālās mūzikas un liturģiskās dziesmas uzdevums ir dāvāt mums Dieva godības izjūtu, Viņa skaistumu, Viņa svētumu, kas mūs apvij kā “mirdzošs mākonis”.

I. Šteinerte/VR