Izvēloties Dievu, iemantosim prieku

Otrdienas, 28. februāra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests mūs mudināja izdarīt izvēli un sekot Kungam, jo tikai tā varam iemantot patiesu prieku. Ja Dieva vietā izvēlamies naudu un bagātības, tad esam nolemti skumjām. Turpretī Dievs mums dāvā visu. Viņā ir “pilnība”, taču šīs pilnības kalngals ir krusts.

Tuvojoties Lielajam gavēnim, Baznīca mūs aicina pārdomāt, kam mēs kalpojam un kam gribam kalpot – Dievam vai bagātībām. Šo dienu Svēto Rakstu lasījumi atgādina, ka mēs nevaram kalpot diviem kungiem. Mēs kalposim vienam no viņiem, tas ir, vai nu Dievam, vai bagātībai. Svētais Marks runā par bagāto jaunekli, kurš gribēja sekot Kungam, bet beigu beigās izvēlējās mantu un aizgāja noskumis (sal. Mk 10, 17-27). Jēzus ar savu komentāru pat nedaudz izbiedē mācekļus: “Cik grūti bagātajiem būs ieiet Dieva Valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci”.

Tā paša fragmenta turpinājumā Pēteris vēlas zināt, ko saņems tie (tas ir, viņš un pārējie mācekļi), kuri atstāja visu, lai sekotu Jēzum (sal. Mk 10, 28-31). Bagātais jauneklis aizgāja, bet kā ir ar mums? Jēzus atbilde ir skaidra: “Nav neviena, kas manis un Evaņģēlija dēļ būtu atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus un kas nesaņemtu simtkārt vairāk…”. Francisks paskaidroja, ka tad, kad Dievs dod, Viņš dod visu. Dievs mums dāvā pats sevi. “Lai gan ar vajāšanām”, kā teikts Evaņģēlijā, tomēr Dievs mums dod visu. Viņš dod simtkārt vairāk jau šajā dzīvē un nākamajā laikā mūžīgo dzīvi.

Šajā kontekstā pāvests norādīja, ka mums ir jāmaina savs domāšanas veids. Jēzus atdod sevi visu, bet tas notiek uz krusta. (Par Jēzu lasām, ka Viņš pazemojās līdz pat krusta nāvei (sal. Flp 2, 7-8)). Arī kristieša dzīves stilam jābalstās uz krustu. “Dieva dāvana ir šī sevi pazemojošā pilnība”, turpināja Francisks. “Un tas ir arī kristieša stils: viņam jātiecas pēc pilnības, jāsaņem šī sevi pazemojošā pilnība un jāiet šo ceļu. Tas nav viegli. Un kāda ir zīme tam, ka es eju uz priekšu pa šo ceļu, visu atdodot un visu saņemot? To mēs dzirdējām pirmajā lasījumā: ‘Līksmām acīm dod Dievam godu un nesamazini upurus no savu roku pirmajiem augļiem. Katru dāvanu sniedzot, rādi priecīgu vaigu un ar gavilēm veltī savu desmito tiesu. Dāvā Visaugstajam tā, kā Viņš ir dāvājis, un līksmām acīm dod, cik tavas rokas ir savākušas’. Lūk, līksma acs, priecīgs vaigs, gaviles… Zīme tam, ka mēs ejam pa šo pilnības ceļu, ir prieks”.

Turpretī bagātais jauneklis noskuma un aizgāja bēdīgs. Svētais tēvs atzina, ka šis jauneklis neprata pieņemt šo pilnību, kuras virsotne ir krusts. Svētie, tai skaitā apustulis Pēteris, to pieņēma. Viņu vaigs bija priecīgs pat tad, kad viņi piedzīvoja grūtības un pārbaudījumus. Neraugoties uz ciešanām, viņu sirdī valdīja prieks. Prieks ir šī zīme – atgādināja pāvests.

Homīlijas noslēgumā Francisks pieminēja svēto Albertu Urtado no Čīles. Šis svētais, neskatoties uz lielām grūtībām, strādāja nabagu labā. Viņš savā žēlsirdībā palīdzēja trūkumcietējiem. Taču viņš tika vajāts. Un tieši būdams “pazemots pie krusta”, viņš sacīja: “Kungs, es esmu priecīgs. Es esmu priecīgs”. Pāvests novēlēja, lai arī mums izdodas iet šādu ceļu un, neskatoties uz grūtībām, teikt: “Kungs, es esmu priecīgs. Es esmu priecīgs”.

J. Evertovskis / VR