Kādam jābūt Evaņģēlija sludinātājam?

Svinot Eiropas aizbildņu – Kirila un Metodija svētkus, 14. februāra rīta Svētās Mises homīlijā pāvests pievērsās Baznīcas misiju tematam un skaidroja, kādam jābūt Evaņģēlija sludinātājam. Drosme un pazemība – tās ir īpašības, kas piemita Kirilam un Metodijam. Bez tam, viņi bija lūgšanas cilvēki. Francisks atzina, ka šie izcilie „vēstneši” nostiprināja Eiropu.

Tam, kuru Kungs sūta sludināt Dieva Vārdu, jābūt atklātam un, tai skaitā, stipram un drosmīgam – sacīja Svētais tēvs. Ar Dieva Vārdu nenāk pie cilvēkiem kā ar kādu piedāvājumu, filozofisku vai morālu ideju, sakot: „Ja tev patīk… tu taču vari dzīvot tā un tā”. Nē, šo Vārdu jāsludina ar pārliecību, līdz, kā norāda apustulis Pāvils, tas „iziet caur kauliem”. Lai sludinātājs būtu garīgas drosmes piepildīts, viņam ir jābūt iemīlējušamies Jēzū. Ja viņam pietrūks šīs iekšējās drosmes, tad viņš sludinās kaut ko interesantu, labu, bet tas nebūs Dieva Vārds. Tikai drosmīgi pasludinātais Vārds var pārveidot cilvēku un veidot Dieva tautu.

Turpinot, Francisks atgādināja, ka Evaņģēlija sludinātājam jābūt lūgšanas cilvēkam. Dieva Vārdu vienmēr ir jāsludina arī ar lūgšanu. „Bez lūgšanas tu nolasīsi skaistu lekciju. Tā būs konference, bet nevis Dieva Vārds. Dieva Vārds var iziet tikai no sirds, kas lūdzas. Jālūdzas, lai Kungs pavada šo Vārda sēšanas darbu, lai Viņš laista zemē iesēto sēklu. Dieva Vārdu jāsludina ar lūgšanu. Tam, kurš sludina Vārdu, ir jālūdzas”, sacīja Svētais tēvs.

Bez tam, Evaņģēlijs mums māca, ka tā sludinātājam ir jābūt arī pazemīgam. Kungs sūta mācekļus „kā jērus starp vilkiem”. Īsts sludinātājs apzinās, ka ir vājš, un saprot, ka pats ar saviem spēkiem vien nespēj sevi aizstāvēt. Viens no Baznīcas tēviem savā laikā ir norādījis, ka tam, kurš starp vilkiem iet kā vilks, nākas aizstāvēties pašam. Ja kāds sevi uzskata par pārāk gudru vai ļoti viltīgu un domā, ka gan jau „izķepurosies”, tad viņam labi nebeidzas. Reiz kāds sprediķotājs domāja, ka ļoti labi sprediķo. Viņš jutās kā vilks – pastāstīja pāvests. Pēc skaista sprediķa viņš aizgāja uz biktskrēslu, kur viņam pagadījās „liela zivs”, proti, liels grēcinieks, kurš raudāja un gribēja lūgt piedošanu. Šis biktstēvs sapūtās lepnībā un ziņkārības mākts pajautāja, kuri vārdi viņu esot tik ļoti aizkustinājuši, ka viņš sācis nožēlot savus grēkus. „Visvairāk mani uzrunājāt tad, kad teicāt: ‘Pāriesim pie nākošā jautājuma’”, atbildēja penitents. Tātad, ja sludinātājs jūtas pārāk „liels”, viņš nekur tālu netiks. Viņam jābūt drosmīgam, lūgšanas vīram un pazemīgam.

J. Evertovskis / VR