Izteiksmīgākie cerības liecinieki ir tie, kuri cieš ikdienas pārbaudījumus

Kristīgā cerība nav tikai personīga, individuāla lieta, bet tai piemīt arī kopienas, ekleziālā dimensija – norādīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Apustulis Pāvils mudina pirmos kristiešus palikt iesakņotiem cerībā uz Augšāmcelšanos, norādot, ka mēs uz visiem laikiem būsim kopā ar Kungu (sal. 1 Tes 5, 12-22). Komentējot šo Svēto Rakstu fragmentu, Francisks savā katehēzes mācībā pievērsās cerības kopienas dimensijai. Lai cerētu, lai uzturētu dzīvu savu cerību, mums ir vajadzīgi līdzcilvēki – viņš uzsvēra. Lai cik tas neliktos paradoksāli, patiesā cerībā, īstenībā, dzīvo nevis tas, kurš bauda ērtības, bet tas, kuru skar ikdienas pārbaudījumi un grūtības.

Mēs visi ceram. Mums visiem ir cerība – teica Svētais tēvs. Apustulis Pāvils aicina kristiešus lūgties vienam par otru un vienam otru atbalstīt. Viņš mudina sniegt palīdzību ne tikai ikdienas dzīves dažādās vajadzībās, bet arī atbalstīt vienam otru cerībā. Šajā kontekstā viņš, pirmkārt, piemin tos, kuriem ir uzticēta pastorālā atbildība. Garīgie gani ir pirmie, kuri ir aicināti dzīvināt cerību, un tas ir ne tādēļ, ka viņi paši būtu par citiem labāki, bet tādēļ, ka ir saņēmuši dievišķu uzdevumu, kas pārsniedz viņu spēkus – norādīja Francisks, piebilstot, ka tāpēc ir svarīgi, lai visi pārējie viņus cienītu, izturētos pret viņiem ar izpratni un labprāt viņus atbalstītu.

Otrkārt, apustulis pievērš uzmanību tiem brāļiem, kuriem draud briesmas pazaudēt cerību, iekrist bezcerībā. Viņš min mazdūšībā kritušos, vājos, tos, kurus nospiedušas dzīves nastas vai savas vainas, un kuri vairs nespēj piecelties. Šajos gadījumos visai Baznīcai vēl vairāk jābūt līdzās, jāapņem šos cilvēkus ar savu siltumu, jābūt pret viņiem vēl mīlošākai – uzsvēra Francisks. Baznīcai ir jābūt līdzjūtīgai, kas nenozīmē tikai teorētisku iejūtību, bet kas nozīmē spēju ciest līdzi otram, tuvoties cietējam, pateikt kādu vārdu, varbūt spēt apskaut, noglāstīt, un tam visam ir jānāk no sirds. Lūk, tā ir līdzjūtība! Šādiem cilvēkiem ir vajadzīgs kāds, kas sniegtu patiesu mierinājumu. No tā izriet, ka no kristīgās cerības nav iespējams izslēgt īstu un konkrētu tuvākmīlestību. Bez tam, apustulis Pāvils atgādina, ka stiprākajiem ir jāpacieš vājāko trūkumi, un ka tie nedrīkst sev izpatikt (sal. Rom 15, 1). Pāvests paskaidroja, ka šis aicinājums attiecas ne tikai uz Baznīcu un tās ticīgajiem, bet uz visu sabiedrību. Tas ir aicinājums veidot nevis mūrus, bet tiltus, neatbildēt uz ļaunu ar ļaunu, uzvarēt ļauno ar labo, piedot pāridarītājam. Kas attiecas uz kristieti, viņš nekad nedrīkstētu teikt: „Tu man par to atmaksāsi!” Tas nav kristīgs piegājiens. Apvainojumu ir jāuzvar ar piedošanu – atgādināja Svētais tēvs. Pāvila pamudinājums ir visiem adresēts aicinājums dzīvot savstarpējā mierā. Lūk, to var panākt ar cerību, ja tā ir patiesi kristīga cerība un tiek cieši saistītu ar īstu tuvākmīlestību.

Tā mēs saprotam, ka nevar iemācīties cerēt vienatnē. Tas nav iespējams – turpināja pāvests. Lai cerība tiktu dzīvināta, ir absolūti nepieciešams „ķermenis”, kura dažādie locekļi atbalsta un dzīvina cits citu. Tas nozīmē, ka mēs varam cerēt, jo daudzi mūsu brāļi un māsas mums to iemācīja un palīdzēja noturēt dzīvu mūsu cerību. Un viņu vidū īpaši izceļas mazākie, nabagi, vienkāršie un atstumtie ļaudis. Jā, jo tas, kurš ieslēdzas savās ērtībās, nezina, kas ir cerība. Viņš cer tikai uz savu labklājību, bet tā nav cerība. Tā ir relatīva cerība. Cer tie, kuri piedzīvo ikdienas pārbaudījumus, trūkumu un savas robežas.

Francisks piebilda, ka šie cilvēki sniedz mums visskaistāko liecību, jo viņi nesatricināmi paļaujas uz Kungu, zinot, ka pēdējais vārds pieder nevis skumjām, nospiestībai un neizbēgamajai nāvei, bet Kungam. Viņa vārds ir žēlsirdības, dzīvības un miera vārds. Tas, kurš dzīvo ar cerību, cer, ka kādu dienu dzirdēs sakām: „Nāc, nāc pie manis, brāli; nāc, nāc pie manis, māsa, lai būtu ar mani kopā visu mūžību”. Noslēdzot, pāvests piebilda, ka kristīgās cerības miesa ir Baznīca, bet dvēsele – Svētais Gars. Mēs esam aicināti piesaukt Svēto Garu, jo bez Viņa cerība nav iespējama. Ticēt nav viegli, bet vēl grūtāk ir cerēt – atzina Svētais tēvs. Taču tad, ja mūsu sirdīs mājo Svētais Gars, tad Viņš ļauj mums saprast, ka nav jābaidās, ka Kungs ir līdzās un rūpējas par mums. Viņš nemitīgi veido mūsu kopienas, panākot, ka tās var būt par cerības dzīvajām zīmēm visai cilvēcei.

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests atgādināja, ka sestdien, 11. februārī, tiks atzīmēta Lurdas Dievmātes piemiņas diena un 25. Pasaules Slimnieku diena. Tanī visi ticīgie ir aicināti lūgties par slimajiem, dalīties ar citiem, upurēt savas ciešanas Baznīcas labā un atcerēties, ka katrā slimajā brālī vai māsā mums ir jāsaskata paša Kristus Svētais vaigs. Šī diena ir īpaša izdevība palīdzēt slimajiem garīgi un materiāli.

J. Evertovskis / VR