Bailes kristieti paralizē

Lai Dievs mūs atbrīvo no grēka, kas mūs, kristiešus, paralizē! Runa ir par mazdūšību, gļēvuļību jeb baidīšanos no visa, kas, savukārt, neļauj atminēties to, kas ir reiz bijis, kliedē cerību, atņem drosmi un liek zaudēt pacietību. Šim tematam pāvests pievērsās piektdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Komentējot šīs dienas lasījumu (sal. Ebr 10, 32-39), Francisks mudināja ticīgos savā kristīgajā dzīvē ņemt vērā pagātni, tagadni un nākotni.

Kas attiecas uz pagātni, tad ir lietas, ko nepieciešams atcerēties un paturēt prātā, jo, kā viņš teica, „kristīgā dzīve nesākas šodien, bet tā turpinās šodien”. Tāpēc ir svarīgi atminēties visu labo un arī dažreiz ne tik labo, un, galvenais, atdot visu savu pagātni Dievam, nemēģinot neko slēpt. Svarīgi, lai mēs paturam prātā pestīšanas darbus, ko Dievs ir veicis mūsu dzīvē.

„’Brāļi, atcerieties agrākās dienas’”, turpināja Svētais tēvs, citējot apustuļa Pāvila vēstuli. „Atcerieties, ar kādu entuziasmu un ticību jūs gājāt uz priekšu, atcerieties pārbaudījumus… Kristīgā dzīve un ikdienas garīgā dzīve nav izprotama, neatminoties pagātnes notikumus. Tā ne tikai nav izprotama, bet nav pat vispār iespējams kristīgi dzīvot. Atcerēties Dieva pestīšanas darbus savā dzīvē, atcerēties savas dzīves likstas, un to, kā Kungs mani no tām izglāba. Piemiņa ir žēlastība. Tā ir žēlastība, ko jālūdz: ‘Kungs, lai es neaizmirstu Tavus soļus savā dzīvē, lai es neaizmirstu skaistos un arī sliktos brīžus; priekus un krustus’. Kristietis ir piemiņas cilvēks”.

Pievēršoties nākotnei, pāvests aicināja dzīvot ar cerību, ka reiz satiksimies ar Jēzu. Mēs esam ceļā un mūsu priekšā ir tikšanās. Tāpēc esam aicināti dzīvot ticībā un cerībā. Kristīgā dzīve ietver sevī cerību, raudzīšanos uz nākotni. Dzīve paiet ļoti ātri. Kad cilvēks ir jauns, viņš domā, ka viņa rīcībā vēl ir ļoti daudz laika, bet vēlāk saprot, ka laiks paskrien ātri. Tāpēc šodien mums jādzīvo drosmīgi un pacietīgi. Pat ja tagadnes mirklis nereti ir sāpīgs un pat ja mēs visi esam grēcinieki, mums jābūt drosmīgiem, pacietīgiem un jāvirzās vienmēr uz priekšu.

Visbeidzot, pāvests kopā ar sv. Pāvilu mudināja ticīgos nekrist mazdūšībā, jo tas ir grēks, kas paralizē. Mazdūšīgs cilvēks savas mazdūšības un baiļu dēļ nespēj pavirzīties uz priekšu. Taču Jēzus aicina nebaidīties. Mazdūšīgie ir tie, kuri vienmēr iet atpakaļ, kuri par daudz sevi sargā un no visa baidās. Lai Kungs palīdz mums glabāt dzīvā atmiņā Viņa pestīšanas darbus, augt cerībā, katru dienu dāvā mums drosmi un pacietību, un atbrīvo mūs no bailēm – vēlēja pāvests, atgādinot Kunga vārdus: „Kas grib savu dzīvību izglābt, tas to pazaudēs”.

J. Evertovskis / VR