Diskutēt ar Dievu, bet nekad neizlikties

Izpildīt Dieva gribu nenozīmē to, ka vajadzētu izslēgt jebkādas diskusijas ar Viņu vai ka nedrīkstētu pieļaut pat dusmas. Galvenais, lai mēs nekad neizliktos, bet būtu patiesi Kunga priekšā un beigu beigās spētu Viņam pateikt „Lūk, te es esmu”. Tā varam sintētiski aprakstīt pāvesta sacīto otrdienas, 24. janvāra, rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks pievērsās šodienas pirmajam lasījumam no Vēstules ebrejiem (sal. 10, 1-10). Viņš norādīja, ka pestīšanas vēsture ir nekas cits kā šis „Lūk, te es esmu”.

Minētajā apustuļa Pāvila vēstulē lasām: „Tāpēc, ienākdams pasaulē, Kristus saka: ‘Upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet esi man radījis miesu. Dedzināmie upuri un upuri par grēkiem Tev nepatika. Tad es sacīju: ‘Lūk, es nāku (…), lai es izpildītu, Dievs, Tavu gribu’”. Pestīšanas vēsturē ir vesela virkne šādu vārdu: „Lūk, es nāku” vai „Lūk, te es esmu”. Tie atskan, sākot ar Ābrahamu, Mozu un Eliju, un beidzot ar Mariju un Jēzu. Tā ir „Lūk, te es esmu” vēsture – sacīja pāvests, piebilstot, ka tie tomēr nav automātiski izteikti vārdi, jo Kungs ar saviem aicinātajiem veido dialogu. Viņš ir ļoti pacietīgs. Viņš iesaistās dialogā, piemēram, ar Ijabu, kurš diskutē, bet beigu beigās saka, ka līdz šim par Viņu bija dzirdējis tikai no ļaudīm, un atzīst, ka Kungam ir taisnība (sal. Ij 42, 4-6).

Francisks norādīja, ka kristīgā dzīve ir nemitīgs „jā” vārds: „Lūk, Kungs, te es esmu, lai pildītu Tavu gribu”. Kā ir ar mani? – jautāja Svētais tēvs. Vai es spēju Kungam pateikt: „Lūk, te es esmu”? „Vai nav tā, ka es, tāpat kā Ādams, paslēpjos, lai neatbildētu? Vai nav tā, ka tad, kad Kungs mani aicina, tā vietā, lai teiktu „te es esmu” vai „ko tu no manis gribi?”, bēgu tāpat kā bēga Jonass, kurš negribēja izpildīt to, ko Kungs no viņa prasīja? Vai nav tā, ka es izliekos pildām Dieva gribu? Varbūt es to daru tikai ārēji, kā to darīja likuma zinātāji, kuru rīcību Jēzus stingri nosodīja? Viņi izlikās: ‘Viss ir kārtībā… nav nekādu jautājumu. Es izdaru to un to, bet vairāk neko’. Varbūt es pagriežu galvu un skatos uz citu pusi, kā to darīja levīts un priesteris, kuri gāja garām nabaga ievainotajam vīram, ko bija piekāvuši laupītāji un atstājuši pusdzīvu? Kāda ir mana atbilde Kungam?”

Homīlijas noslēgumā pāvests atgādināja, ka Kungs sauc mūs ik dienas un aicina Viņam teikt: „Lūk, te es esmu”. Tomēr mēs varam ar Viņu arī diskutēt – piebilda Francisks, norādot, ka Kungam patīk to darīt. Kāds varētu teikt arī šādi: „Bet, tēvs, kad es lūdzos, es nereti sadusmojos uz Kungu…”. Svētais tēvs atzina, ka arī tā ir lūgšana! Dievam nav iebildumu, ja tu uz Viņu sadusmojies un „pasaki acīs” to, ko domā, ko jūti, jo Viņš ir mūsu Tēvs. Arī tas ir sava veida „Lūk, te es esmu”. Galvenais, lai mēs neslēptos, nebēgtu no Kunga, neizliktos un nenovērstu no Viņa savu skatienu! Pāvests vēlreiz aicināja pārdomāt, kā ir ar mūsu atvērtību un gatavību teikt „Lūk, te es esmu”, un aicināja lūgt Svēto Garu, lai Viņš dod mums šo žēlastību.

J. Evertovskis / VR