Kāpēc nevar tikt piedoti grēki pret Svēto Garu?

Pirmdienas, 23. janvāra, rīta Svētās Mises homīlijā pāvests aicināja ticīgos atvērt savu sirdi piedošanai, ko Dievs dāvā katram grēciniekam. Evaņģēlijs vēstī, ka Dievs piedod visus grēkus un zaimus, izņemot tos, kuri ir vērsti per Svēto Garu (sal. Mk 3, 22-30). Ko nozīmē grēkot pret Svēto Garu? Šajā sakarā Francisks runāja ne tikai par piedošanu, bet arī par Kristus priesterību (sal. Ebr 9, 15.24-28).

Kristus priesterība ir liels brīnumdarbs – sacīja Svētais tēvs. Tas ir vislielākais brīnumdarbs, kas pamudina mūs dziedāt Kungam jaunu dziesmu (sal. Ps 98). Kristus priesterību var iedalīt trīs posmos. Pirmais brīnumdarbs saistās ar pestīšanu. Kamēr Vecās Derības priesteriem nācās upurēt katru gadu, tikmēr Kristus upurēja pats sevi reizi pār visām reizēm grēku piedošanai. Tādā veidā Viņš samierināja mūs ar Tēvu, atjaunoja harmoniju visā radībā. Otrais brīnumdarbs ir tas, ko Kungs veic tagad, proti, tā ir Viņa lūgšana par mums. Kungs lūdzas par katru no mums – uzsvēra pāvests. Viņš to dara šobrīd, jo Viņš ir dzīvs, Viņš atrodas sava Tēva priekšā. Viņš lūdzas, lai nemazinātos mūsu ticība. Cilvēki ļoti bieži lūdz priesteriem aizlūgt par viņiem, zinot, ka priestera lūgšanai piemīt īpašs spēks – sevišķi Svētajā Misē. Trešais brīnumdarbs notiks tad, kad Kristus atgriezīsies atkal, lai mūs visus aizvestu pie Tēva.

Turpinot homīliju, pāvests pievērsās tam, ko viņš nosauca par „nepiedodamajiem zaimiem”. No vienas puses, Kristus priesterība ir liels brīnumdarbs, jo Viņš reizi un uz visiem laikiem mūs ir samierinājis ar Dievu, aizlūdz par mums un savedīs mūs visus kopā sava Tēva valstībā, no otras ir puses, ir pretējais, proti, šie zaimi. Jēzus pats par tiem runā, un šādu runu nav patīkami klausīties, bet ja jau Viņš kaut ko tādu saka, tad tā ir patiesība. „Patiešām, es jums saku: ‘cilvēku bērniem tiks piedoti visi grēki un zaimi, kurus viņi būs darījuši, bet, kas būs zaimojis Svēto Garu, tas mūžam piedošanu nesaņems, bet būs vainīgs mūžīgā noziegumā’” (Mk 3, 28-29). Francisks uzsvēra, ka, patiešām, Kungs piedod mums pilnīgi visu, ja vien mēs kaut mazliet atveram Viņam savu sirdi. Visu! Viņš piedod visus grēkus un visus zaimus, bet ko nozīmē šie zaimi, par kuriem ir teikts, ka tie netiks piedoti?

Skaidrojot šo jautājumu, pāvests atgriezās pie Jēzus priesterības. Jēzus tika Svētā Gara „svaidīts” jau Marijas klēpī, bet priesteri tiek „svaidīti” ar svēto harizmu Ordinācijas sakramenta brīdī. Arī Jēzus kā Augstais Priesteris saņēma šo svaidījumu –  teica Svētais tēvs. Tas notika Marijas klēpī, darbojoties Svētajam Garam. Pāvests uzsvēra, ka tas, kurš zaimo, ar saviem zaimiem skar pašus Dieva mīlestības pamatus, proti, pestīšanu, jauno radīšanu. ‘Ak, cik slikts ir Kungs, ja jau nepiedod!’ – tā kāds varētu iebilst. Nē! Kungs piedod visu! – atgādināja Francisks. Taču tas, kurš šādi runā, ir aizslēdzis savu sirdi piedošanai. Šāds cilvēks nevēlas saņemt piedošanu. Viņš neļauj Dievam dāvāt sev piedošanu! „Svētā Gara zaimošanas problēma slēpjas tanī, ka cilvēks nepieļauj, ka Kungs Viņam piedotu, jo noliedz priesterisko svaidīšanu, ko Jēzus saņēma no Svētā Gara”, sacīja pāvests. Noslēgumā viņš vēlreiz atgādināja, ka Dievs nepiedod nevis tādēļ, ka Viņš to negribētu, bet tādēļ, ka paša cilvēka sirds ir aizvērta. Svētais tēvs aicināja lūgt no Kunga žēlastību, lai mūsu sirds nekad neaizvērtos šim lielajam brīnumdarbam, proti, pestīšanai, ko Kristus mums dāvāja ar savu priesterību.

Runājot par šo jautājumu, piebildīsim, ka Katoliskās Baznīcas Īsajā katehismā atrodam grēku pret Svēto Garu konkrētu uzskaitījumu. Šādi grēki ir seši: „1) kas, paļaudamies uz Dieva žēlsirdību, tīšām grēko; 2) kas, grēku padarījis, šaubās, ka Dievs viņam to piedos; 3) kas pretojas kādai kristīgās mācības patiesībai, 4) kas savu tuvāku apskauž tāpēc, ka Dievs to svētījis; 5) kas parāda nocietinātu sirdi pret derīgām pamācībām, 6) kas no grēkiem tīšām neatgriežas. Šo grēku sekas parasti ir tās, ka cilvēks mirst ar nāvīgu grēku un nonāk ellē”. Turklāt lielajā Katoliskās Baznīcas katehismā tiek uzsvērts tas, ko šorīt teica pāvests: „Dieva žēlsirdībai nav robežu, taču cilvēks, kas brīvprātīgi atsakās ar nožēlu pieņemt Dieva žēlsirdību, atraida savu grēku piedošanu un Svētā Gara dāvāto pestīšanu” (KBK 1864). Tātad, ja Tēvs svaidīja Kristu ar Svēto Garu un iecēla Viņu par priesteri (sal. KBK 783), lai visi cilvēki iemantotu pestīšanu, tad grēkot pret Svēto Garu nozīmē neko citu kā nocietināt savu sirdi šai pestīšanai. Kristus teiktais par to, ka Svētā Gara zaimotājs nemūžam nesaņems piedošanu, ir pamatojams tieši ar šo sirds nocietināšanu, ko pēc būtības var raksturot kā pastāvīgu stāvokli. Tā ir spītīga pretošanās un aktīva pretdarbība Dieva plānam savā vai citu cilvēku dzīvē. Tāpēc ne velti jau minētajā katehisma paragrāfā ir teikts: „Šāda nocietināšanās var novest pie tā, ka grēki netiek nožēloti arī nāves brīdī un cilvēks nonāk mūžīgajā pazušanā” (KBK 1864).

J. Evertovskis / VR