Kristum sekošanas ceļā vienmēr ir jāvirzās uz priekšu

Lai sekotu Jēzum, ir „jākustas”, jāiet uz priekšu – atgādināja pāvests piektdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Komentējot Evaņģēlija fragmentu par paralizētā izdziedināšanu (sal. Mk 2,1-12), Francisks uzsvēra, ka autentiska ticība vienmēr ir saistīta ar riskiem, bet tā piepilda mūs ar īstu cerību.

Ļaudis seko Jēzum vai nu vienkārši intereses pēc, vai tādēļ, lai dzirdētu kādu mierinājuma vārdu. Šajā sakarā pāvests norādīja, ka, pat ja mūsu nodoms nav „pilnīgi” tīrs un tanī slēpjas kāda kripata savtīguma, svarīgi, lai mēs neapstātos un sekotu Jēzum. Cilvēkus piesaistīja Jēzus autoritāte, tas, ko Viņš teica un kā Viņš teica. Viņi redzēja brīnumus. Daudzi Viņam sekoja, lai saņemtu dziedināšanu. Dažreiz Jēzus pārmeta ļaudīm to, ka viņi vairāk sekoja dažādu savtīgu iemeslu dēļ, nevis paša Dieva Vārda dēļ. Dažreiz tie gribēja Viņu iecelt par Karali, un tad Jēzus devās no viņiem prom. Tai pat laikā Kungs tomēr ļāva visiem Viņam sekot, jo Viņš zināja, ka visi ir grēcīgi – uzsvēra Svētais tēvs. Lielākā problēma saistījās nevis ar tiem, kuri Jēzum sekoja, bet ar tiem, kuri palika uz vietas.

Stāvētāji uz vietas – turpināja Francisks. Tie bija tie, kuri atradās ceļa malā, skatījās. Īstenībā, viņi bija sēdētāji. Tur sēdēja arī daži Rakstu mācītāji. Viņi nesekoja, bet tikai novēroja. Viņi skatījās no balkona. Viņi savā dzīvē negāja uz priekšu. Viņi nekad neriskēja! Viņi tikai kritizēja. Viņi bija tie tīrie. Tomēr viņu kritika bija asa. Viņi savā sirdī sacīja: ‘Cik nezinoši ļaudis! Cik māņticīgi ļaudis!’ Nereti arī mums, redzot vienkāršo ļaužu dievbijību, nāk prātā šis klerikālisms, kas Baznīcai nodara lielu ļaunumu – atzina Svētais tēvs. Pāvests piebilda, ka šie Rakstu mācītāji, kuri vēroja un kritizēja citus, nebija vienīgie stāvētāji uz vietas. Svētie Raksti stāsta, piemēram, par kādu vīru, kurš 38 gadus atradās baseina tuvumā. Viņš sēdēja uz vietas, bija rūgtuma pilns par dzīvi un bez cerības. Tā vietā, lai sekotu Jēzum, Viņš dzīvoja sarūgtinājumā.

Francisks uzsvēra, ka, lai sekotu Jēzum, ir jāriskē. Šie ļaudis, kuri Viņam sekoja, uzdrošinājās riskēt, cerot, ka tiem izdosies Viņu satikt, ka panāks to, ko patiesi vēlas. Tie, par kuriem runā šodienas Evaņģēlijs, uzņēmās risku. Tā kā paralizētā nesēji daudzo ļaužu dēļ nevarēja piekļūt pie Jēzus, viņi izjauca mājas jumtu. Viņi pakļāva sevi riskam, jo mājas saimnieks varēja viņus iesūdzēt tiesā un likt viņiem samaksāt. Vēlme sastapt Jēzu guva virsroku. Sieviete, kura 18 gadus slimoja un slepus pieskārās Jēzum, arī riskēja. Viņa riskēja, ka varētu piedzīvot kaunu. Tomēr vēlme būt dziedinātai un sastapt Jēzu bija lielāka par visu pārējo.

„Sekot Jēzum nav viegli, bet ir skaisti”, sacīja pāvests. Sekošana Jēzum ir saistīta ar risku, bet beigu beigās piedzīvojam to, kas patiesi ir nepieciešams, proti, mēs dzirdam vārdus: „Tavi grēki tev ir piedoti”. Īstenībā, lūdzot no Dieva veselību vai kādas problēmas atrisinājumu, sirds dziļumos mēs gribam būt iekšēji dziedināti. Mēs gribam saņemt piedošanu. Mēs visi esam grēcinieki un mēs to zinām. Tieši tāpēc mēs sekojam Jēzum.

Kā ir ar mani? Vai es uzdrošinos riskēt un sekoju Jēzum? – jautāja Francisks. Mēs varam Viņam sekot tāpēc, ka mums kaut kas ir vajadzīgs, taču varam sekot pilnīgā paļāvībā un ticībā. Minētie vīri izjauca jumtu, lai paralizētais nokļūtu pie Jēzus, tieši pateicoties savai ticībai. Vai es uzticos Jēzum? Vai es uzticu Viņam savu dzīvi? Vai turpinu Viņam sekot pat tad, ja dažreiz izskatos smieklīgs, vai varbūt, pilns sarūgtinājuma un bez cerības, sēžu uz vietas? Šos jautājumus šodien var pārdomāt katrs no mums – sacīja pāvests.

J. Evertovskis / VR