Īrija: "Kā veicināt ticības tikšanos ar Jēzu?"

Ne mazums Īrijas katoļu, aizvadīto gadu skandālu ietekmēti un būdami vīlušies, ir nolēmuši atstāt Baznīcu kā institūciju. Viņi atrodas izvēles priekšā, vai sekot tiem, kas piedāvā būt “ar Kristu, bet bez Baznīcas”, vai arī tiem, kas vēlas atgriezties pie tradicionālā, taču kultūras ziņā vairs nenozīmīgā katolicisma. Žurnāls “La Civiltà Cattolica” norāda, ka “mūsdienu katoļu teoloģijas debates par attiecībām starp institūciju un harizmu, starp vietējo un universālo, starp centru un perifēriju, un visvairāk par visu, par Vatikāna II koncila mantojumu, piedāvā daudz optimistiskākus atsauces punktus, kas kalpotu Īrijas Baznīcas atjaunotnei, lai tā paliktu uzticīga tradīcijai un tai pašā laikā atvērta laika zīmēm, kā arī būtu kulturāli nozīmīga.

Žurnāla rakstā atgādināts, ka Baznīca nepastāv “sevis pašas dēļ”. Tā pastāv valstības dēļ un ir balstīta uz tikšanos ar Jēzu Kristu. Jozefs Ratcingers ir apgalvojis: “Baznīcu saīsināti varētu definēt kā “Dieva tautu, kas dzimst no Jēzus Kristus miesas”. “Šis ir izejas punkts, kas izgaismo ticības, lūgšanas un liturģisko svinību būtisko lomu Baznīcas dzīvē. Šeit tiek prasīta patiesa atgriešanās,” teikts jezuītu izdotajā žurnālā. Tajā norādīts, ka katolicisms Īrijā riskē kļūt tikai un vienīgi “kultūras katolicisms”, kurā nav personīgas pārliecības un kurš pilnīgi atšķiras no kristīto ļaužu universālā  paaicinājuma uz svētumu.

Kā veicināt šo ticības tikšanos ar Jēzu, kas ir pārveidojis tik daudzu cilvēku dzīvi? Cerības pilnu ceļu piedāvā arī sinodālas Baznīcas modelis, ko pāvests Francisks izvirzīja Sinodes par ģimeni laikā. Pāvesta pamudinājums, sekojot viņa iecienītajam citātam “laiks ir pārāks par telpu” (“Evangelii gaudium”, 222ss), liek iesaistīties procesos, kas ved pie pārmaiņām ilgtermiņā, tātad noturīgām vērtībām, nevis īslaicīgiem rezultātiem, kas bieži vien ir tikai varas spēles.

I. Šteinerte/VR