Pateicoties Dievmātei, mēs neesam sērdieņi

1. janvāris – Pasaules Miera diena un Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes svētki. Šīs dienas rīta pusē pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības. Homīlijā viņš atgādināja, ka mātes ir visstiprākā „pretinde” mūsu individuālistiskajām un egoistiskajām tendencēm. Runājot par šo svētku nozīmi, Francisks paskaidroja: „Svinēt Jaunā gada sākumā Marijas – Dieva un mūsu Mātes mātišķību nozīmē paturēt prātā pārliecību, kura mūs pavadīs visas mūsu dienas, proti: mēs esam tauta, kurai ir Māte, mēs neesam bāreņi”.

Pāvests norādīja, ka Jēzus, brīdī, kad pie krusta atdeva par mums savu dzīvību, sacīja savai Mātei: „Sieviet, lūk, tavs dēls”. Tātad, pats Jēzus novēlēja mums Mariju par mūsu Māti. Svētais tēvs piebilda, ka Evaņģēliji mums nestāda priekšā Mariju kā „lielu runātāju”, bet gan – kā tādu, kura pavada savus bērnus un palīdz tiem sirds klusumā nest savus krustus. „Marijā mūžīgais Vārds ne vien kļuva Miesa, bet Viņš iemācījās saskatīt Dieva mātišķo maigumu”, sacīja Francisks. Raugoties uz Mariju, arī mēs atklājam, ka gan maigums, gan arī pazemība ir nevis vājo, bet stipro cilvēku tikumi. Lai mēs justos kaut kas, mums nav jāizturas pret citiem slikti.

Turpinot uzrunu, pāvests atzina, ka pats ir daudz iemācījies no mātēm, kuras burtiski atdod savu dzīvību, lai neviens no viņu bērniem nepazustu. Viņš pieminēja mātes, kuru bērni atrodas cietumā vai slimības gultā, vai ir nonākuši narkotiku atkarībā, mātes, kuras nekad nepadodas, kuras turpina darīt visu iespējamo, lai dotu saviem bērniem visu to labāko. To pašu Francisks izteica par mātēm, kuras, atrazdamās bēgļu nometnēs vai kara laukā, turpina aprūpēt, apskaut, samīļot un atbalstīt savus bērnus. Viņas to dara, neskatoties ne uz kādiem upuriem.

„Mātes ir visstiprākā ‘pretinde’ mūsu individuālistiskajām un egoistiskajām tendencēm”, sacīja pāvests, uzsverot, ka viņas var mums palīdzēt atbrīvoties no ieraušanās sevī un no mūsu apātijas. „Sabiedrība bez mātēm būtu ne tikai auksta sabiedrība, bet arī tāda, kas pazaudējusi sirdi, un vairs nezina, kas ir ģimenes pavarda siltums. Sabiedrība bez mātēm būtu sabiedrība, kurā nebūtu līdzjūtības un žēlastības. Tā būtu sabiedrība, kurā dominētu tikai aprēķini un spekulācijas. Sabiedrībai ir nepieciešamas mātes, jo viņas prot (tai skaitā, viskritiskākajos brīžos) būt par maiguma, nesavtīgas sevis veltīšanas un cerības spēka lieciniecēm”.

Francisks piebilda, ka tur, kur ir māte, valda kopības sajūta un apziņa, ka mēs neesam bāreņi. Pateicoties Marijai, mēs neesam „garīgie bāreņi”. Iesākt jauno gadu, pievēršoties Dieva labestībai, kas atspīd Dievmātes Marijas, Baznīcas un mūsu māšu vaigā, nozīmē pasargāt sevi no „garīgās sērdienības”, kas ir kā vēzis, kas lēni un klusi sagrauž cilvēka dvēseli. Mēs riskējam piedzīvot šo sērdienību tad, kad mūsos izplēn piederības ģimenei, tautai, savai zemei, Dievam sajūta. Sērdienība ieligzdojas narcista sirdī, kurš redz tikai sevi, kuram ir svarīgas tikai savas intereses, kurš neapzinās, ka dzīve ir dāvana, ko esam saņēmuši no citiem un kurā esam aicināti dalīties ar citiem. Tāds sērdienis bija Kains, kurš sacīja: „Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” (Rad 4,9). Šāda attieksme ir kā ļauns augonis. Ja jau man ne par ko un ne par vienu nav daļas, tad varu postīt vidi, kurā dzīvoju, varu iznīcināt citus, varu darīt tiem pāri, varu griezt muguru Dievam… Es taču nevienam nepiederu…, bet… ar šādu attieksmi es eju pa sevis iznīcināšanas ceļu. Ja es aizmirstu, kas es esmu, ja sarauju visas eksistenciālās saites, ja pazaudēju fizisku (nevis virtuālu) saikni ar citiem, es piedzīvoju iekšēju tukšumu un vientulību.

Zaudējot šo reālo saikni ar Dievu un apkārtējo pasauli, es zaudēju spēju mīlēt, izrādīt maigumu, zaudēju līdzjūtību, žēlastību, spēju brīnīties. Līdz ar to, es vairs nezinu, ko nozīmē būt bērnam, mazbērnam, tēvam vai mātei, draugam, kristietim, es nezinu, kas ir atpūta, nesavtīga sevis dāvāšana, laime un prieks. Tāpēc Dievmātes svētku svinēšana mums atgādina, ka mēs neesam vieni, ka mēs piederam lielai ģimenei, ka esam bērni, Dieva saimes locekļi. Bez tam, šie svētki reizē ir pamudinājums izkopt savstarpējās saites, rūpēties par šo piederību, darīt visu iespējamo, lai mēs dziļāk iesakņotos tur, kur dzīvojam, lai savās pilsētās un kopienās mēs justos kā mājās.

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja raudzīties uz Jēzu, ieklausīties Viņa vārdos un pieņemt Mariju kā savu Māti. Pieņemt viņu savās mājās, ģimenēs, saskatīt viņas mātišķo skatienu, kas palīdz mums atbrīvoties no sērdienības, kas atgādina, ka mēs esam brāļi, kas reizē ir mums aicinājums rūpēties par saviem tuvākajiem, sēt sev visapkārt cerību, veicināt piederības apziņu un brālību.

J. Evertovskis / VR