Pāvests sveic Romas kūrijas darbiniekus un aplūko reformas gaitu

22. decembra rītā pāvests tikās ar Romas kūrijas locekļiem, lai pateiktos par darbu un apsveiktu viņus Ziemassvētkos. Francisks atzīmēja, ka Ziemassvētki ir Dieva mīlošās pazemības svētki. Dievs vēlējās piedzimt maziņš, jo Viņš gribēja būt mīlēts. “Lūk, kā Ziemassvētku loģika apgāž pasaulīgo loģiku, varas loģiku, komandēšanas loģiku, farizejisko loģiku,” norādīja pāvests. Tieši šādā pazemības gaismā, kas izgaismo Kristus Bērniņa dievišķo vaigu, Svētais tēvs vēlējās runāt par Romas kūrijas reformu, par tās plānu, vadības kritērijiem, jau noietajiem soļiem, bet jo īpaši par to, kāpēc tie ir jāiet. Šai ziņā Francisks  pieminēja ignācisko garīgo vingrinājumu metodi, proti: “deformata reformare, reformata conformare, conformata confirmare un confirmata trasformare.” Šo latīņu valodas vārdu nozīmi viņš izklāstīja uzrunas gaitā. 

Pāvests teica, ka reforma kūrijā var būt divējāda. Pirmkārt, tā ir jādara atbilstoša, jeb latīņu valodas vārdiem runājot, “konformēta” Labajai Vēstij, kas ir priecīgi un droši jāsludina visiem, jo īpaši nabadzīgajiem, pēdējiem un atstumtajiem. Tāpat reformai ir jābūt atbilstošai laika zīmēm un visam labajam, ko ir sasniedzis cilvēks, lai labāk spētu iet pretim vīriešu un sieviešu prasībām, kuriem esam aicināti kalpot. Tai pašā laikā kūrija ir jādara atbilstoša savam mērķim, kas nav nekas cits kā sadarbība ar svētā Pētera pēcteci viņa kalpojumā.

Francisks atzīmēja, ka kūrija nav nekustīgs aparāts, tāpēc reforma galvenokārt ir ceļojošās Baznīcas vitalitātes zīme. Tā kā Baznīca ir dzīvs organisms, tad tā ir arī “semper reformanda” – reformēta tieši tāpēc, ka tā ir dzīva. Pāvests sacīja, ka reforma nav pašmērķis, bet gan izaugsmes un jo īpaši atgriešanās process. Reforma nav estētisks mērķis, lai kūriju padarītu skaistāku, lai izdaiļotu tās novecojušo ķermeni, iztaisnotu grumbas sejā. “Nē, dārgie brāļi, ne jau no grumbām ir jābaidās Baznīcā, bet gan no traipiem,” sacīja Francisks.

Šai perspektīvā pāvests uzsvēra, ka reforma būs efektīva tikai un vienīgi tad, ja tā tiks veikta ar “atjaunotiem”, nevis vienkārši “jauniem” cilvēkiem. Ar personāla nomainīšanu nepietiktu, bet ir jārūpējas par to, lai kūrijas locekļi atjaunotos garīgi, cilvēciski un profesionāli. Nepietiek arī ar nemitīgu formāciju, bet visvairāk par visu ir vajadzīga nemitīga atjaunošanās un šķīstīšanās. Bez mentalitātes maiņas funkcionāli pūliņi būs veltīgi.

Pāvests nosauca arī divpadsmit reformas kritērijus. Pirmais – personīga atgriešanās, bez kuras nav iespējams mainīt nevienu struktūru. Otrais kritērijs – pastorālā atgriešanās. “Ir nepieciešams, lai Dieva – Labā gana vaigs mūs apgaismo, šķīstī, pārveido un pilnīgi atjaunotus atgriež pildīt savu misiju,” sacīja Francisks. Viņš piebilda, ka kūrijas personālam ir jāvadās pēc kalpošanas un kopības garīguma, jo tās ir zāles pret visām liekulīgu ambīciju un iluzoriskas sāncensības indēm.

Trešais kritērijs – misionārisms, jeb kristocentrisms. Tas ir jebkura ekleziālā kalpojuma galvenais mērķis, proti, nest Labo vēsti visām zemes malām. Labas struktūras ir lietderīgas tikai tad, ja tās caurauž dzīvība. Bez dzīvības un autentiska evaņģēliskā gara, bez uzticības Baznīcai, jebkura tās struktūra, arī pati jaunākā sarūsē pavisam īsā laikā.

Ceturtais kritērijs – racionālisms. Pamatojoties uz principu, ka visi dikastēriji ir vienlīdzīgi savā starpā, ir radusies nepieciešamība tos racionalizēt, lai izceltu katram dikastērijam raksturīgo kompetenci. Šī kompetence ir jārespektē, bet arī racionāli un efektīvi jāsašķiro. Tātad, neviens dikastērijs nevar sev piedēvēt cita dikastērija kompetenci. No otras puses, visu dikastēriju tiešs atsauces punkts ir pāvests.

Piektais kritērijs – funkcionalitāte. Francisks paskaidroja, ka divu, vai vairāku dikastēriju, kuru kompetence ir bijusi līdzīga, apvienošana vienā ir vajadzīga, lai piešķirtu tam lielāku nozīmi, tai skaitā arī ārpus Baznīcas. Funkcionalitāte prasa nemitīgi pārskatīt arī personāla lomu, atbilstību kompetencei un atbildību. Rezultātā, var rasties nepieciešamība pēc personāla pārcelšanas, jaunu personu pieņemšanas, darba pārtraukšanas, kā arī paaugstināšanas.

Sestais kritērijs – nemitīga atjaunošana. Tas nozīmē prast lasīt laika zīmes un rūpēties, lai dikastēriji un to personāls atbilstu laika prasībām un universālās Baznīcas vajadzībām.

Septītais kritērijs – pieticība. Šai perspektīvā ir nepieciešama kūrijas vienkāršošana un samazināšana, proti, dikastēriju apvienošana saskaņā ar kompetenci un iekšējā katra dikastērija vienkāršošana, eventuāla vairs nevajadzīgu ofisu slēgšana, kā arī dažādu komisiju, akadēmiju, komiteju un citu struktūru iekļaušana dikastērijos.

Astotais kritērijs – subsidiaritāte. Tas nozīmē savstarpēju katra dikastērija sadarbību un vienotību. Vatikāna valsts sekretariātam ir uzticēts koordinēt visas kūrijas struktūras.

Devītais kritērijs – sinodalitāte. Kūrijas darbam ir jābūt sinodālam. Ir jātiekas dikastēriju vadītājiem un pāvestam, jāsasauc sanāksmes. Dikastēriju skaita samazināšana prefektiem ļaus biežāk tikties ar pāvestu, ko nav bijis iespējams efektīvi īstenot skaitliski lielā grupā.

Desmitais kritērijs – katolicisms. Pāvesta līdzstrādniekiem ir jāatspoguļo Baznīcas katolicisms, pieņemot personālu no visām pasaules malām, tai skaitā priesterus, konsakrētās personas, diakonus un lajus, kuru izvēle ir jāveic, pamatojoties uz viņu garīgo dzīvi, morālo stāju un profesionālo kompetenci. Pāvests atzīmēja, ka ir nepieciešams darbā iesaistīt vairāk laju, jo īpaši tais dikastērijos, kuros viņi var izrādīt lielāku kompetenci, nekā klēra locekļi un konsakrētās personas. Lielu nozīmi Francisks piešķir arī sieviešu lomai Baznīcas dzīvē, kā arī viņu integrācijai dikastēriju vadītāju amatos. Pāvests īpaši izceļ arī multikulturālismu.

Vienpadsmitais kritērijs – profesionalitāte. Pāvests uzsver, ka visiem dikastērijiem ir jāuzņemas nemitīga personāla formācija, lai izvairītos no “sarūsēšanas” un iekrišanas funkcionālisma rutīnā.

Visbeidzot, divpadsmitais kritērijs, ko piemin pāvests, ir gradualitāte, jeb izšķirtspēja. Tās ir pārdomas par darba norises gaitu, atbilstību laikam, labojumu izdarīšanu, kur tie nepieciešami,  eksperimentēšana, elastīgums, kas palīdz sasniegt patiesu reformu.

Aplūkojis jau reformas gaitā paveikto, Francisks savu uzrunu Romas kūrijas locekļiem noslēdza ar lūgšanu. Pirms tās viņš vēlreiz atgādināja, ka Ziemassvētki ir Dieva mīlošās pazemības svētki. Svētais tēvs lūdzās ar mūsdienu mūka Mattas el Meskina vārdiem: “Ļauj, Dieva Dēls, tuvoties tavai sirdij! Dod mums pazemību, lai neiedomājamies sevi par vareniem savā pieredzē, bet raisi vēlēšanos kļūt maziem kā tu, lai varam būt tev tuvāki un saņemt no tevis pazemību un lēnprātību. Lai mēs nepazaudējam tavas bērnības epifāniju savās sirdīs, bet lai ar to varam dziedēt jebkuru lepnības un iedomības izpausmi. Mums ir ļoti nepieciešams, lai tu atklājies savā vienkāršībā un mums tuvojies, un sev tuvini visu Baznīcu pasaulē. Pasaule ir nogurusi, jo tā sacenšas par to, kurš ir lielāks. Pasauli klāj sāpīgas brūces. Taču šodien tevī esam atklājuši mūsu vienīgo dziedināšanu, Dieva Dēlu. Ne mēs, nedz arī kāds cits pasaulē neatradīs nedz pestīšanu, nedz mieru, ja neatgriezīsimies, lai tevi atkal satiktu Betlēmes silītē.”

I. Šteinerte/VR