Palīdzēsim cits citam dzīvot cerībā!

Cerība nepieviļ! Optimisms pieviļ, bet cerība nepieviļ – to uzsvēra pāvests trešdienas, 7. decembra, vispārējās audiences laikā. Šodien viņš iesāka jaunu katehēžu ciklu par kristīgās cerības tematu. Francisks atzina, ka šajos laikos, kas liekas tumši, kuros ļaunuma, vardarbības un daudzu līdzcilvēku ciešanu priekšā tik bieži jūtamies apjukuši, kuros reizēm krītam mazdūšībā un jūtamies bezspēcīgi, mums ir ļoti vajadzīga cerība. Nekad nezaudēsim cerību, jo Dievs savā mīlestībā ir mums līdzās – viņš atgādināja. Mēs varam sacīt: „Es ceru, jo Dievs man ir blakus. Dievs man soļo līdzās. Viņš nes mani uz rokām. Dievs nekad nepamet mūs vienus. Kungs Jēzus uzvarēja ļaunumu un pavēra mums dzīvības ceļu”. Adventa laiks, kad gaidām Kunga atnākšanu, ir īpaši piemērots pārdomām par cerību. Taču ko nozīmē cerēt un kāpēc varam apgalvot, ka cerība nepieviļ? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, Svētais tēvs aicināja ieklausīties Kunga vārdā. Viņš citēja fragmentu no Isaja grāmatas, kurš aicina sagatavot Kungam ceļu un sludina mierinājuma vēsti (sal. Is 40, 12.3-5). Francisks norādīja, ka Isajs ir Adventa pravietis. Viņš ir izcilais cerības vēstnesis.

Viena no pirmajām lietām, kas notiek ar cilvēku, kurš novēršas no Dieva, ir tā, ka viņš zaudē prieku. Atmetot Dievu, cilvēks pazaudē spēju smaidīt – sacīja pāvests. Šis cilvēks varbūt var smieties, dzīt jokus, bet viņa sirdī pietrūkst patiesa prieka, jo prieka avots ir cerība, ko, savukārt, saņemam, esot kopā ar Dievu. Kaut ko līdzīgu piedzīvoja Izraēļa tauta, kas, būdama verdzībā, bija pazaudējusi dzimteni, brīvību, cieņu un arī paļāvību uz Dievu. Pravieša Isaja sauciens atkal atver tās sirdi ticībai un cerībai. Kad mēs atrodamies tumsā, mums ir grūti smaidīt. Tomēr tieši cerība māca mūs smaidīt, lai atrastu ceļu pie Dieva.

Bieži vien mūsu dzīve ir kā tuksnesis – turpināja Francisks. Mums ir grūti iet uz priekšu, bet ja uzticamies Dievam, tad mūsu dzīve kļūst skaista un plaša kā automaģistrāle. Tikai nekad nevajag zaudēt cerību. Neraugoties ne uz ko, vienmēr pietiek turpināt ticēt. Kad mūsu priekšā ir bērns, tad, neskatoties uz to, ka mums varbūt ir daudzas problēmas un grūtības, mēs iekšēji smaidam. Mēs smaidam, jo mūsu priekšā ir cerība. Bērns ir cerība! Tāpat arī savā dzīvē jāsaskata cerības ceļš, kas mūs ved pie Dieva, kurš mūsu dēļ kļuva Bērns. Viņš liks mums pasmaidīt. Viņš dos mums visu.

„Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu”, šos Isaja vārdus izmanto Jānis Kristītājs (Mt 3, 3). Tā ir balss, kas sauc tur, kur liekas, ka neviens nedzird. Tā ir balss, kas sauc ticības krīzes izraisītā apjukumā. Mēs nevaram noliegt, ka mūsdienu pasaulē valda ticības krīze – sacīja pāvests. Daudzi apgalvo, ka tic Dievam, ka ir kristieši, bet viņu dzīve ir tālu no kristietības. Viņu dzīve ir tālu no Dieva. Patiesi ticēt nozīmē ne tikai teikt „Es ticu”, bet ar visu sirdi atgriezties pie Dieva, kurš mūs gaida. Tāpēc Jānis Kristītājs aicina sagatavot Kungam ceļu. Mums ir jāgatavojas satikties ar šo Bērnu, kurš palīdzēs mums atgūt smaidu. Dievs raksta mūsu dzīves vēsturi – teica Svētais tēvs. Īsto mūsu dzīves vēsturi, kas saglabāsies mūžībā, raksta Dievs ar Mariju, ar Jāzepu un citiem vienkāršajiem ļaudīm, kurus satiekam pie Betlēmes silītes. Mazie un vienkāršie ļaudis, pateicoties savai ticībai, kļuva lieli. Tie ir mazie, piemēram, Betlēmes gani, kuri prot dzīvot ar cerību. Cerība ir vienkāršo ļaužu tikums. Tie, kuri ir vareni, apmierināti, nezina, kas ir cerība. Katehēzes noslēgumā pāvests aicināja paļāvīgi gaidīt Kunga atnākšanu. Lai kāds būtu mūsu dzīves tuksnesis, pa kuru staigājam, tas var kļūt par ziedošu dārzu, jo cerība nepieviļ.

Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests paskaidroja, ka cerība ir tāds kristīgais tikums, ko kā dāvanu saņemam no paša Dieva. Pateicoties šim tikumam, mēs varam skatīties pāri dažādām problēmām, sāpēm, grūtībām, saviem grēkiem un apbrīnot Dieva skaistumu. Palīdzēsim cits citam dzīvot cerībā! – mudināja Francisks.

Tā kā 8. decembrī Baznīca svin Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkus, pāvests aicināja ticīgos mācīties no Dievmātes, kā dzīvot vienotībā ar Dievu, pilnīgi Viņam uzticēties, paļāvīgi cerēt uz Viņu un ik dienas izpildīt Viņa gribu.

Tikšanos Pāvila VI zālē, Vatikānā, Francisks noslēdza ar sabiedrībai adresētu speciālu aicinājumu. 9. decembrī tiek atzīmēta ANO pasludinātā diena pret korupciju, bet 10. decembrī – cilvēktiesību diena. Pāvests atzina, ka abas lietas ir cieši saistītas, jo korupcija ir negatīvais aspekts, bet cilvēktiesības – pozitīvais aspekts. Korupciju pienākas apkarot, sākot ar savu sirdsapziņu, bet cilvēktiesības vajag izlēmīgi veicināt.

J. Evertovskis / VR