Dievs savā "neprātīgajā" mīlestībā apraud cilvēku neuzticību

Dieva „neprātīgā” mīlestība un mūsu neuzticība – šim tematam pāvests pievērsās otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus raud pār Jeruzalemi. Viņš raud tāpēc, ka atceras savas tautas vēsturi. Francisks skaidroja, ka, no vienas puses, mums ir darīšana ar Dieva neierobežoto mīlestību, bet, no otras puses – ar egoistiskas un neuzticīgas tautas atbildi, tautas, kura pārkāpj laulību un ir kritusi elkdievībā. Līdz ar to Jēzus žēlojas: „…tādēļ ka tu nepazini savas apmeklēšanas dienu”.

Jēzus Kristus sirdi skumdina tieši šī neuzticība, šī nespēja saskatīt Dieva glāstus, Dieva mīlestību, iemīlējušās Dieva, kurš tevi meklē, lai arī tu būtu laimīgs, mīlestību. Skatoties uz Jeruzalemi, Viņš raud. Viņš raud, jo tauta nepazina savas apmeklēšanas dienu. Pāvests atzina, ka šī problēma nav tikai pagātnes notikums. Tā ir ikdienas problēma. Tā ir arī mana problēma. Katrs no mums varētu uzdot sev jautājumu: Vai es protu saskatīt laiku, kad Dievs mani apmeklēja? Vai es nepalaižu garām Viņa apmeklējumus?

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka aizvakar Svētie Raksti runāja par Dieva apmeklējuma trīs iemesliem. Dievs apmeklē savus ļaudis, lai palīdzētu tiem laboties, lai nodibinātu ar viņiem dialogu un lai saņemtu uzaicinājumu ierasties viņu mājās. Kad Dievs grib mūs pamācīt un palīdzēt mums laboties, Viņš aicina mūs mainīt dzīvi. Kad Viņš grib ar mums sarunāties, Viņš saka: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Atver man!”. Kad Viņš vēlas, lai Zahejs uzņemtu Viņu savās mājās, Viņš liek tam nokāpt zemē no koka. Šajā sakarā Francisks aicināja mūs atkal ieskatīties savā sirdsapziņā un izvērtēt, vai mēs protam klausīties Jēzus vārdus, kad Viņš klauvē pie mūsu durvīm un aicina laboties? Risks pastāv arī šajā ceļā.

Katrs no mums var iekrist tanī pašā grēkā, kurā iekrita Izraēļa tauta, Jeruzaleme, tas ir, nesaskatīt laiku, kad Dievs mūs apmeklēja. Kungs apmeklē mūs katru dienu. Viņš katru dienu klauvē pie mūsu durvīm. Mums ir jāiemācās to atpazīt, lai nenonāktu sāpīgā situācijā: ‘Jo vairāk viņus mīlēju un saucu, jo vairāk tie no manis attālinājās’. Mēs teiktu: ‘Nē, tā nav taisnība. Es esmu drošs, es piedalos Svētajā Misē…’ Vai par šo jautājumu tu izmeklē ik dienas savu sirdsapziņu? Vai šodien Kungs mani apmeklēja? Vai es sadzirdēju kādu aicinājumu, vai pamanīju kādu iedvesmu, kas lika man sekot viņam daudz tuvāk, paveikt kādu žēlsirdības darbu, vairāk lūgties? Kungs ik dienas aicina mūs un izmanto dažādus veidus, lai tikai ar mums satiktos.

Pāvests piebilda, ka Jēzus raudāja ne tikai par Jeruzalemi, bet arī par mums visiem. Viņš atdeva savu dzīvību, lai mēs saskatītu Viņa apmeklējumus. Zīmīgi šajā sakarā ir izteicies sv. Augustīns: „Man bail, kad Dievs, kad Jēzus iet garām. Man bail tāpēc, ka varu viņu neatpazīt”. Ja tu nerūpējies par savu sirdi, vai pratīsi saskatīt, ka Jēzus tevi apmeklē? – jautāja Francisks, novēlot, lai Kungs dod mums savu žēlastību saskatīt Viņa apmeklējumus un atvērt Viņam savu sirdi. Tādējādi mana sirds kļūs aizvien plašāka mīlestībā un kalpos Kungam Jēzum.

J. Evertovskis / VR