Vai es neesmu garīgi remdens?

Otrdienas, 15. novembra, Svētās Mises homīlijā pāvests aicināja kristiešus sargāties no remdenuma, lai tādējādi nepazaudētu no sava redzesloka Kungu. Viņš atgādināja, ka Kungs vienmēr tiecas mums rādīt pareizo ceļu, pamodināt mūs no remdenuma un miega. Tāpēc ir svarīgi pamanīt, kad Kungs klauvē pie mūsu durvīm. Komentējot šīs dienas lasījumu no Jāņa Atklāsmes grāmatas (sal. Atkl 3, 1-6.14-22), Francisks atzina, ka tie, kuri ir remdeni, īstenībā, sevi māna. Viņi ir kaili un nabagi. Kā redzam, Kungs diezgan bargi vēršas pret remdenajiem: „Tā kā tu esi remdens, nevis karsts vai auksts, es sākšu tevi izspļaut no savas mutes”. Šī problēma pastāvēja ne tikai pirmo kristiešu vidū, bet arī mūsdienu Baznīcā. Par ko gan domā remdenais? – jautāja Svētais tēvs. Kungs šeit saka, ka viņš domā, ka ir bagāts. ‘Es pieņēmos bagātībā un man nekā nevajag. Es esmu mierīgs.’ Tie ir maldi. Kad kādas Baznīcas, ģimenes, kopienas vai personas dvēselē vienmēr viss ir mierīgi, tur nav Dieva.

Turpinot, pāvests atzina, ka šie remdenie cilvēki, kuri uzskata sevi par bagātiem, īstenībā, ir nelaimīgi un nožēlojami. Tie ir paša Kristus vārdi, kurus Viņš saka mīlestības dēļ. Kungs izsaka remdenajiem sava veida pārmetumus, lai tie atklātu pavisam citu bagātību – to bagātību, ko tikai Dievs var dot. Mēs domājam, ka esam bagāti, jo uzskatām sevi par labiem, vai tāpēc, ka viss ir mierīgi. Taču bagātība, ko dod Dievs, vienmēr ir saistīta ar krustu, ar vētrām un negaisiem, ar dvēseles nemieru. Francisks piebilda, ka remdenie pat neapzinās un nepamana, ka ir kaili. Remdenie pazaudē kontenplācijas spēju. Viņi nespēj saskatīt lielās un skaistās Dieva lietas. Tāpēc Kungs mēģina tos pamodināt, palīdz viņiem atgriezties. Bez tam, Kungs nāk pretī ar savu aicinājumu: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju”. Svarīgi, lai mēs to sadzirdētu, jo Kungs grib dot mums kaut ko labu. Viņš grib ienākt mūsu namā.

Daži kristieši nepamana, ka Kungs klauvē pie viņu durvīm. Viņi nedzird, jo dzīvo nemitīgā troksnī. Mums ir jāsaprot, ka Kungs klauvē, jo grib mums dāvāt savu mierinājumu. Bez tam, viņš grib, lai mēs Viņu uzaicinām savā namā. Pieskaroties Evaņģēlija fragmentam par Zaheju, pāvests norādīja, ka ziņkārību šajā mazā auguma vīrā iesēja Svētais Gars. Iniciatīvas autors ir Svētais Gars. Kungs apstājas un paceļ uz augšu savas acis. Viņš to dara ar lielu mīlestību. Viņš apstājas, lai aicinātu mūs „nokāpt”, „pamosties”, lai palīdzētu mums laboties, lai uzaicinātu mūs vakariņās vai lai pats ierastos pie mums uz vakariņām. Vai es savā sirdī protu saklausīt Kunga aicinājumu pamosties, atvērties, nokāpt?

J. Evertovskis / VR