Pāvests cietumu iemītniekiem: cerība ir Dieva dāvana

Pēc divām nedēļām noslēgsies Žēlsirdības jubilejas gads. Romā šajās dienās notika Pontifikālās jaunās evaņģēlizācijas padomes rīkotā «Ieslodzīto jubileja». Tās kulminācija bija pāvesta vadītais dievkalpojums, kas notika svētdienas, 6. novembra, priekšpusdienā. Svētā Pētera bazilikā ieradās ieslodzītie, viņu tuvinieki, cietumu uzraugi, kapelāni un atbalsta grupu pārstāvji. Svētajā Misē tika izstādīts nesen restaurētais krucifikss, kas ir bijis svētceļnieku godināšanas objekts daudzu gadsimtu garumā.

Sprediķī pāvests izcēla vārdu cerība. Par cerību runā arī visi svētdienai paredzētie Svēto Rakstu lasījumi. Mahabiešu otrās grāmatas fragments vēstī par ķēniņa Antioha vajāšanām. Viens no septiņiem uz nāvi notiesātiem brāļiem sacīja: «Tiem, kurus cilvēki nodod nāvei, ir labāk no Dieva gaidīt cerību, ka Viņš tos atkal augšāmpiecels» (2 Mak 7,17).

Evaņģēlijs vēstī par Jēzus sarunu ar saducejiem, kuri noliedza augšāmcelšanos. Atmetot viņu banālo kazuistiku, Kristus saka: «Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo.» Šie vārdi atklāj Tēva patieso seju, kurš vienīgi vēlas, lai visi Viņa bērni dzīvotu. Esam aicināti stiprināt cerību, ka arī mēs augšāmcelsimies. Francisks uzsvēra:

«Cerība ir Dieva dāvana. Mums to ir jālūdz. Cerība atrodas cilvēka sirds dziļumos, kas izgaismo katru dzīves brīdi, nereti skumīgu un sāpīgu notikumu aizēnotu brīdi. Esam aicināti stiprināt savas cerības saknes, lai nestu augļus! Tā ir pārliecība, ka, neskatoties uz mūsu grēkiem, Dievs ir klātesošs un līdzcietīgs. Mūsu sirdī nav tādas vietas, ko nevarētu aizsniegt Dieva mīlestība. Dieva žēlsirdība ir lielāka par mūsu grēkiem. Ar savu klātbūtni Viņš modina mūsos nožēlu, piedošanu, izlīgšanu un mieru,» sacīja pāvests.

Turpinot sprediķi, Francisks norādīja uz «Ieslodzīto jubilejas» nozīmi. Viņš atzina, ka par likuma neievērošanu pienākas sods. Brīvības atņemšana ir smags soda veids, bet, neskatoties uz to, nekad nedrīkst zaudēt cerību. Jubileja sevī nes atbrīvošanas vēsti. Pāvests aicināja tās dalībniekus uzmodināt ilgas pēc patiesas iekšējās brīvības. «Maldīgi uzskati nereti liek raudzīties uz jums kā uz personām, kuras ir noziegušās un kurām vienīgais ceļš ir cietums,» sacīja pāvests, uzrunājot ieslodzītos.

Apmeklējot cietumu, bieži domās uzdodu sev jautājumu: kāpēc viņi, bet ne es? – atzina pāvests. Mēs visi varam kļūdīties, visi! Tādā vai citādā veidā mēs visi esam kļūdījušies. Taču augstprātības dēļ īpaši nedomājam mainīt savu dzīvi un atmetam resocializācijas jeb integrēšanās sabiedrībā iespēju. Tik bieži aizmirstam, ka visi esam grēcinieki. Kad paliekam ieslēgti savos aizspriedumos, dzenoties pēc naudas un varas, mēs nedarām neko citu, kā ieejam šaurajā individuālisma un pašpietiekamības cellē. Tikai patiesība var mūs atbrīvot, atgādināja Francisks.

Svētais tēvs uzsvēra, ka neviens nedrīkst zaudēt ticību, ka piedošana ir iespējama. Ticība, ja arī tā ir sinepju graudiņa lielumā, var pārnest kalnus. Cik bieži ticība palīdz izteikt piedošanas vārdus situācijās, kad, cilvēciski spriežot, nav iespējams! Dieva spēks un žēlsirdība var izdziedināt mūsu brūces. Kur vardarbībai tiek atbildēts ar piedošanu, tur arī grēkā pakrituša cilvēka sirdi var iegūt mīlestība. Tādā veidā Dievs starp upuriem un vainīgajiem izvēlas autentiskus lieciniekus un žēlsirdības sludinātājus, sacīja pāvests.

S. Krivteža / VR